Klāra gan atzīst, ka šai saiknei patiesībā bija tīri savtīgs pamatojums. Kad Stīvam uz ielas uznāca sirds vājums, blakus gadījās viņa ar savām zināšanām un prasmēm. Kristina nekavējoties piedāvāja viņai labu samaksu, ja Klāra uzņemsies Stīva ārstēšanu laikā, kamēr viņi atrodas atvaļinājumā Cīrihē. Klāra piekrita uzreiz, jo apsolītā samaksa ievērojami pārsniedza darba algu un angļu valoda viņai nekādas grūtības nesagādāja. Turklāt šie cilvēki viņai simpatizēja jau no pirmā acumirkļa.
Lietišķās attiecības ātri vien pārauga sirsnīgās, un Kristina Klārai piedāvāja pārcelties uz viņu plašo dzīvokli. Stīvam regulāri bija nepieciešamas injekcijas. Klāra piekrita, jo tā patiešām visiem būtu ērtāk. Viņa vēl joprojām strādāja slimnīcā, un biežā braukāšana cauri visai pilsētai bija apgrūtinoša, turklāt vakaros reizēm ievilkās līdz vēlai naktij.
Trīs nedēļas, ko viņi pavadīja zem viena jumta, visus satuvināja vēl vairāk. Draudzīgās sarunas, uzmanīgā attieksme un ģimeniskā atmosfēra Klāru burtiski apbūra. Beidzot viņu pārņēma īsta mājas sajūta. Tikai tagad izzuda tas tukšums dvēselē, kas bija radies pēc mātes nāves. Reizēm naktīs pamostoties no miega, viņa sev bērnišķīgi ieknieba, lai pārliecinātos, ka viss notiekošais nav sapnis.
Kad Stīvs sāka justies labāk, brīvdienās visi trīs apceļoja Šveici, un Klārai šķita, ka nekas labāks ar viņu vairs nevar notikt. Līdz šim viņa neko daudz no ārpasaules nebija redzējusi. Viņas dvēsele atspirga, sejā atkal atgriezās smaids. Vienīgais, par ko Klāra baidījās domāt, bija – kas notiks, kad Kristina ar Stīvu aizbrauks… Vai viņa spēs atrast pamatu zem kājām?
Tomēr viss atrisinājās labāk nekā cerēts. Tuvojoties atvaļinājuma beigām, Kristina Klārai izteica piedāvājumu pārcelties uz Kipru. Tur Stīvam piederot maza, gaiša mājiņa. Reizēm viņi to izīrējot, bet ļoti priecātos, ja turpmāk tur dzīvotu Klāra. Darba viņai pietikšot arī Pafosā, jo citas tik labas Stīva pieskatītājas tāpat neatrast. Tā apgalvoja Kristina, solot apmaksāt medmāsas darbu. Arī pati Klāra saprata, ka medicīniska aprūpe vīrietim būs vajadzīga pastāvīgi. Gadiem ejot, iedzimtā sirdskaite vīrietim arvien vairāk traucēja dzīvot aktīvu dzīvi.
Klāra piekrita uzreiz. Viņa labi apzinājās, ka šāds piedāvājums ļaus izmainīt visu dzīvi pašos pamatos. Tāpat viņa cerēja, ka medicīniskā darba prakse ļaus kļūt patstāvīgai un atrast papildus arī citu darbu. Saule, jūra, vējš, gaismas pilns pagalms, siltums ikdienā un draugi… Vienīgie un labākie draugi, kādi Klārai jebkad bijuši. Turklāt vēl iespēja dzīvot savā mājā, kurā būs plaši logi un daudz gaismas! Kur, pat nesasprindzinot dzirdi, varēs saklausīt vēja čabināšanos plīvojošos aizkaros, kur skatu neaizsegs mūra sienas un pavisam tuvu būs dzirdama jūra. Tas jau izklausījās pēc paradīzes stūrīša uz zemes!
Kad Klāra ievācās Stīva mājā, tā patiešām izskatījās kā maza laimes saliņa starp milzīgiem bugenviliju un oleandru krūmiem un pārspēja visus lolotos sapņus. Aiz zilajiem slēģiem slēpās patiešām omulīga ligzdiņa. Gaismas pielieta, saulaina un silta vēja glāstīta, tā šķita kā neticams brīnums, un Klāra ilgi nebeidza Stīvam un Kristinai pateikties par šo iespēju. Atradusi darbu kādā privātajā klīnikā, viņa draugiem lepni paziņoja, ka Stīvu turpmāk aprūpēs bez atlīdzības.
Mājas austrumu pusē atradās pamests, nevienam nevajadzīgs dārzs, kurā skaisti ziedēja un nogatavojās apelsīni un citroni, ļaujot Klārai savākt sulīgos augļus. Vairākus rudeņus viņa tos vāca, lai pagatavotu dažādus saldumus, bet tad kādā dienā ieradās divi traktori ar strādniekiem un visu nolīdzināja līdz ar zemi. Vēl pēc pāris dienām atbrauca citi, no rīta līdz pusdienām rībināja un klaudzināja, tad vienā mirklī uzslēja pamatīgu koka sētu, un ar to tad arī Klāras laimes saliņa zaudēja savu burvību. Viņa gan centās nedzirdēt kaitinošos celtniecības trokšņus un vairāk laika pavadīt ārpus mājas, bet reiz iegūtais miers tāpat bija zaudēts. Klāra saprata, ka tā, kā bija kādreiz, vairs nebūs nekad.
Nepagāja pat pusgads, kad vienkāršās koka sētas vietā tika uzbūvēta cita – no lieliem akmens klučiem, kas vareno divstāvu ēku tagad aptvēra no visām pusēm. Pagalma abās pusēs saimnieki biezā rindā sastādīja pusaugu cipreses, kas drīz vien pilnībā aizsedza skatu uz lepno celtni. Mājas dienvidu pusē ap ierīkoto baseinu viņi iedēstīja palmas un gumijkokus. Gadiem ejot, visa šī varenība kā milzīgs mūris pilnībā aizstājās vējam ceļā, un Klārai šķita, ka aizsedz arī sauli.
Vērienīgās celtniecības iespaidoti, arī blakus kaimiņi savai vienstāva mājai izdomāja uzsliet otro stāvu un līdz ar to arī – augstāku jumtu. Savu mērķi viņi gan sasniedza daudz klusākā veidā, gandrīz vai nemanāmi, jo visu paveica pamazām, saviem spēkiem, un pārsvarā tajās stundās, kad Klāra bija darbā. Viņu netraucēja ne celtniecības tehnikas radītie trokšņi, ne darbs nakts stundās. Tikai kādā pievakarē, apsēdusies uz terases, lai baudītu mierpilnu vakara noskaņu, viņa atklāja, ka kaut kā pietrūkst… Ieklausījusies klusumā, Klāra saprata – pavisam vairs nejūt vēju. Pat plānās bugenviliju ziedlapiņas netrīsēja vakara vēsmā.
Sākumā gan Klāra domāja, ka vienkārši iestājušās bezvēja dienas, kas reizēm šeit mēdz notikt, un mierināja sevi, ka rīt pagalmā atkal būs jūtama kāda vēsmiņa, tomēr arī nākamajās dienās nekas nemainījās. Terasē iedegtās sveces liesma dega mierīgi un rāmi.
Tad Klāra ievēroja, ka ārpusē uz ielas vējš tāpat kā vienmēr ieķeras svārkos, bužina matus un švīkstina palmu lapas, bet, atgriežoties mājās, viņu atkal apņem bezvēja klusums. Saasinātās izjūtas atkal izraisīja smakšanas lēkmi, ko Klāra nebija piedzīvojusi gadiem ilgi. Viņa gan saprata, ka tas ir tikai iedomu rezultāts, un centās sev iestāstīt, ka šis klusums un miers pagalmā nav nekas slikts. Ka tieši tāpēc vajag priecāties par katru reto vēja brāzmu, kas iemaldās pagalmā un tik tikko sašūpo ziedus.
Tomēr, gadiem ejot, kaimiņu iestādītie koki sazaroja un salapoja biezāk, un šādas vēja brāzmas gadījās arvien retāk. Tikai vējainākajos ziemas mēnešos kāds rets vēja virpulis prata iespraukties viņas norobežotajā pagalmā un sašūpot pie terases augošo vīnogulāju lapas. Šos klusos lapu čukstus Klāra uztvēra kā īpašu notikumu un reiz sajūsmināti stāstīja Kristinai, ka, no rīta terasē dzerot tēju, dzirdējusi vēju.
Iespējams, tieši šis stāsts pamudināja Kristinu savai draudzenei Ziemassvētkos uzdāvināt vēja zvanus – trauslus stikla taurenīšus, kas pat pie visniecīgākās vēsmiņas spārniem pieskārās smalkām stabulītēm. Klāra bija sajūsmā un nekavējoties iekāra tos terases nojumē. Klusā, dzidrā skaņa pārsteidza un apbūra. Noskaidrojusi, kurā veikalā Kristina šādu dārgumu atradusi, Klāra steidzās uz turieni, lai iegādātos veselu orķestri. Diemžēl vairāk par diviem viņai toreiz neizdevās nopirkt, tomēr palika cerība, ka pēc kāda laika šādus vēja zvanus veikalnieks pasūtīs atkal.
Tobrīd vēl Klāra nesaprata, ka ar šo brīdi viņai sākusies tāda kā atkarība no vēja zvaniem. Katru brīvu brīdi viņa pavadīja terasē, cenšoties saklausīt liego skanēšanu. Viņa steidzās mājās no darba, lai tikai ātrāk piepildītu tējas tasi, apsēstos ērtajā krēslā un aizvērtu acis. Tieši tā vislabāk bija sadzirdamas smalkās skaņas.
Kļuvusi par biežu attiecīgā veikala apmeklētāju, Klāra ar savu taujāšanu ātri vien apnika pārdevējam, un tas parūpējās par jaunu preču pasūtījumu. Pēc diviem mēnešiem viņas terases orķestri papildināja vēl desmit vēja zvani.
Tagad klusā skanēšana kļuva vieglāk saklausāma un tāpēc – jo tīkamāka. Satinusies pledā, Klāra sēdēja terasē arī vēlās vakara stundās, kad visapkārt pieklusa dienas trokšņi. Zvanu klusā džinkstēšana bija tieši tā mūzika, kas nepieciešama sirdsmiera atgūšanai. Tā ļāva aizmirst augstās mūra sienas un kokus, kas sagūstīja vēju un laiku pa laikam smacēja Klāru.
No ierastās pastaigas uz veikalu viņa gan tāpēc neatteicās, tāpat kā no jautājumiem – kad veikalnieks plāno iepirkt vēl tādus pašus vēja zvanus. Pajokojis par Klāras savādo interesi, viņš pasūtīja vēl divdesmit kārbas. Klāra bija sajūsmā, un terases orķestris strauji papildinājās.
Kad ciemos atnāca Kristina ar Stīvu, viņi redzēja, cik priecīgi mirdz Klāras acis, izrādot savu kolekciju. Viņas iesirmie mati un kā vienmēr gaišā blūze ar augsto krokoto krāgu maigi ieskāva seju un lika tai mirdzēt ēteriskā gaismā. Mājīgi iekārtotā terase, rāmās sveču liesmiņas, iekoptās rožu dobes, apgarotā Klāras klātbūtne un teiksmainā mūzika it kā aizveda citā pasaulē. Arī viņiem iepatikās klusā skanēšana, kas liegi ieaijāja domas un ļāva izbaudīt mieru. Dzimšanas dienā Klāra no draugiem saņēma vēl desmit vēja zvanus.
– Kad es iepazinu Klāru, – pēc nelielas pauzes turpināja Ksenija Pavlovna, – mazās mājiņas terasē jau bija nedaudz vairāk kā divi simti vēja zvanu. Pāris reizes esmu ciemojusies pie viņas un stundām ilgi klusējot sēdējusi terasē. Tas vēja zvanu orķestris patiešām spēj radīt fascinējošu mūziku, īpaši vakara stundās, puskrēslā. Tad to nepārtrauc garām braucošo mašīnu trokšņi un kaimiņu sarunas. Tad skatiens neaizķeras pie lietām, ko gribētos tuvāk aplūkot. Klāras terase ir tāda īpaša vieta, kur negribas sarunāties. Tur var vienkārši sēdēt un ļauties laikam, mieram, klusinātajām skaņām, kas viena pēc otras pakāpeniski norimst, dienai izdziestot. Arī es viņai uzdāvināju pāris vēja zvanus. Tie gan maz līdzinās Klāras iecienītajiem, tomēr arī spēj radīt tādu pašu klusu, gaišu skaņu.
