Pēdējā laikā esmu sastapies ar vairākām publikācijām par izmaiņām Latvijas ainavā. Tas rosināja uz pārdomāmā.
Vēl septiņdesmitajos gados par brīvdomātāju lasāmvielu kļuva Ļeva Gumiļeva darbi, kuros skarta arī ainavu izmaiņu tēma. Pēc šīs teorijas ainava saglabājas nosacīti nemainīga, kamēr apvidu apdzīvo pamatiedzīvotāji no paaudzes paaudzē. Straujas izmaiņas vai pat pilnīga degradācija iestājas pēc tam, kad teritoriju sāk apsaimniekot kārtējie iekarotāji, kuri ieinteresēti jauniegūto dabas bagātību mežonīgā ekspluatācijā. Šeit gan jāpiebilst, ka mūsdienās arī tradicionāli konservatīvās ļaužu kopienās strauji mainās saimniekošanas metodes, kas tāpat izraisa strauju pierastās ainavas nomaiņu ar industriāli iekrāsotu kopskatu.
Protams, manas bērnības ainavu veidoja pusnaturāls saimniekošanas veids, kaut sākās arī jaunu tehnoloģiju ieviešana. Par vienu no spilgtākajiem skolas gadu pieredzējumiem varu minēt 1947. gada pavasara ekskursiju uz Koknesi. Kad stāvējām augstu kraujas galā pie pilsdrupām, dziļi ielejā atklājās Pērses ieteka Daugavā ar baltin baltu šoseju, kas ar slaidu loku uzvijās augšup. Bija redzama pārceltuve pāri Daugavai, bet ap mūsu galvām šaudījās svīres, kuras redzējām pirmo reizi mūžā. Pēc tam gājām pa ēnaino parku ar muižas laikos veidotiem celiņiem un labiekārtotiem avotiņiem, līdz nokļuvām pie Pērses ūdenskrituma. Ūdenskrituma izskalotajā padziļinājumā nedaudz iebrūnais ūdens aizvien bija tik dzidrs, ka, stāvot līdz kaklam dziļumā, viegli varēja saskatīt savu kāju pirkstus.
Jā, lielceļi patiešām bija balti un gludi, jo nekur apkaimē vēl nemanīja asfaltu. Un saulē sakarsis asfalts nemaz nebūtu bijis piemērots zirgu pakaviem, bet automašīnu bija pavisam maz. Balti bija arī vietējās nozīmes pagastu ceļi, tos baltus darīja saule un ratu riteņi. Ceļus uzturēja pagastu ļaudis, jo regulāri tika rīkotas grants izvešanas talkas un grants kaudzīšu izkliedēšana. Dubļu pekņas varēja būt vienīgi uz negrantētajiem saimniecību ceļiem. Vasarās baltie ceļi ziemās kļuva iebrūni no daudzajiem zirgāboliem, sevišķi atkušņu laikos, bet vasarās saulīte visu izbalināja.
Daudziem saimniekiem zirgi baidījās no automobiļiem, ne vienu vien braucēju izgāza grāvī, bet mūsu mājas atradās pie dzelzceļa, tāpēc zirgi no mazotnes bija pie dzelžu rumakiem pieraduši. Varu apliecināt, ka regulāri tika koptas arī grāvmalas, tāpēc cilvēkus mulsināja pirmie kolhozu gadi, kad burtiski visi grāvji strauji aizauga ar krūmiem – braucām kā caur tuneļiem, neredzēdami neko aiz līkuma. Vēl lielāko ceļu rota bija telefona stabi ar dūcošiem vadiem, uz kuriem parasti dežurēja zaļās vārnas vai peļu klijāni, itin bieži arī čakstītes, kuras garāmbraucējus vilināja nost no sargātajiem pērklīšiem. Elektrības līnijas bija retums. Pēckara gados bieži nācās mērot ceļu līdz Ērgļiem, vēlāk arī līdz Madonai cauri Vējavai. Mani skumdināja seno krogu drupas un ceļmalu lielie koki ar šķembu apkapātajiem zaru stumbeļiem. Bija vajadzīgi gadi desmit, lai šīs kara rētas sadzītu.
Dzelzceļa līnija, kas manam tēvam atņēma divus hektārus zemes, gala rezultātā nemaz neizskatījās ainavā neiederīga. Visas nogāzes tika apzaļumotas, tās noklājot ar velēnām, vēlāk katru gadu tika izpļauti grāvji, bet grantētā josla ap sliedēm tika izravēta, izdurot vai izkaplējot katru kosas skupsnu. Un neatceros, ka kaut kur augtu lieli savrupi koki ar zariem no celma, jo stumbri tika kārtīgi atzaroti. Savukārt ganībās liekos krūmeļus akurāti likvidēja aitas.
No senajām vējdzirnavām reti kur vairs bija palikuši apdrupuši mūri, kas saglabājās kā ainaviski akcenti. Toties uz upītēm darbojās ūdensdzirnavas ar neiztrūkstošiem ūdens uzstādījumiem. Aizsprosti visai maz ietekmēja zivju vairošanos, ezeriņos parasti ūdens bija dzidrs jo dzidrs, kad atvaros makšķernieki ēsmas pikuci varēja piepeldināt noskatītajai zivij tieši pie purna.
Protams, neatņemama ainavas sastāvdaļa vasarās bija mājlopu ganāmpulki, kurus trīsdesmito gadu nogalē jau sāka veidot Latvijas brūnās šķirnes govis. Savdabīgu romantismu lauku ainavai piešķīra siena vākšanas laiks. Senākā metode, kad zāli pļāva ar izkaptīm, līdzi nesa arī siena savākšanu gubiņās uz lapainām meijām, man jau no desmit gadu vecuma uzticēja šo gubiņu savešanu pie šķūņa. Ar laiku modē nāca cita metode, kas paredzēja āboliņa siena žāvēšanu dažāda veida zārdos. Un tā bija tikpat pierasta ainavas īpatnība kā mūsdienu plastmasā ietītie ruļļi.
Esam zaudējuši uz visiem laikiem ainavu ar rudzu statiņiem rudeņos. Tas patiešām bija neparasts skaistums, kas māksliniekus mudināja redzēto iemūžināt! Pirms kolhoziem tēvs rudzus pļāva ar izkapts vienroci, arī man nācās šo prasmi apgūt. Bet man labāk patika citu sapļautās kopiņas sasiet kūlīšos un veidot statiņus. Desmit kūlīšu vienā statiņā, pēc tam pašu nezāļaināko grāvmalas kopiņu nācās sasiet īpaši stingri un uzmaukt statiņam kā cepuri. Vienkopus lika sešus statiņus, un tas bija vienam vezumam. Ainava ar zeltainiem statiņu zvaniem – tas bija kaut kas emocionāli ļoti ietilpīgs un īsti latvisks. Nujā, bet tas bija laiks, kad gandrīz visi lauku kopēji bija uzskatāmi par bioloģiskajiem zemniekiem.
