Ziemassvētku priekšvakarā “Dzirkstele” tiekas ar gulbenieti Daumantu Dreiškenu, kuru visi pazīst kā izcilu bobslejistu, pieredzes bagātu stūmēju. Patlaban Daumants cītīgi gatavojas atlikušajiem Pasaules kausa posmiem un Olimpiskajām spēlēm, kuras notiks nākamā gada februārī Phjončhanā Dienvidkorejā.
– Šī sezona nav viegla!
– Salīdzinoši šī sezona ir smaga. Pirmkārt, paši nebijām īsti veseli. Katram no veciem laikiem krājumā ir traumas, ar kurām jātiek galā. Tagad gan sākam atkopties. Ir daudzmaz labi, un arī rādītāji uzlabojas. (Oskara Melbārža vadītais četrinieks aizvadītajā nedēļā Īglsas trasē Austrijā izcīnīja Eiropas čempionāta bronzas godalgas. Īglsas trasē notikušais Eiropas čempionāts vienlaikus bija arī Pasaules kausa piektais posms – red.). Otrkārt, ir jauna tehnika, trīs jauni bobi, ar cerību, ka varētu veikt kaut kādus uzlabojumus. It kā tie nav slikti, bet nav arī īpaši labāki par vecajiem. Nav jau garantijas, ka nopirks jaunu bobu un uzreiz labāk ies. Tāpat detaļu regulējumos un citur var visu kaut ko pamainīt, ko mēs arī pastāvīgi darām – uz katriem mačiem kaut ko jaunu izmēģinām, lai atrastu to optimālo variantu, ar kuru braukt mačos. Braucam gan ar abiem jaunajiem četriniekiem, gan ar vienu jaunu divnieku. Maču režīmā tie arī tiek pārbaudīti. Nekas slikts nav. Vēl jau ir trīs posmi, lai mēģinātu kaut ko vēl uzlabot. Tagad vēl būšu dažas dienas Siguldas treniņnometnē, tad brauksim prom un jauno gadu sagaidīsim jau ārzemēs. Janvāra sākumā būs nākamais posms Vācijā. Tad dosimies uz Šveici, bet noslēdzošais posms arī būs Vācijā. Šie ir trīs posmi, kas atlikuši. Tad atgriezīšos mājās. Būs neliela pauzīte, un tad jau uz Koreju. Jāpiebilst, ka šajā sezonā mainām arī sastāvu. Arvim Vilkastem bija diezgan nopietna trauma, tāpēc viņš ar mums nav braucis, bet paredzam, ka Siguldā mēs visi varētu sanākt kopā un patrenēties. Tad jau varēs redzēt, vai trauma liek viņam par sevi manīt un vai viņš ir gatavs braukt. Tas noskaidrosies tuvāko dienu laikā. Šosezon mēs startējām divos vai pat trijos dažādos sastāvos. Visādi mēģinājām. Tas trešais cilvēks, kas mums parasti četriniekā bija Arvis, ar trim citiem dažādiem cilvēkiem tika mainīts gan treniņos, gan sacensībās. Protams, tas ietekmēja arī rezultātu. Bet visi puiši ir spēcīgi.
– Tuvojas Olimpiāde, un visi gaida rezultātu! Spiediens nav pārāk liels?
– Protams, jo ir bijušas medaļas, arī sezonas līdz šim ir bijušas veiksmīgas. Šogad spiediens ir, bet pagaidām tas nav tik liels kā citus gadus. Mēs paši sezonu esam iesākuši ne tik veiksmīgi, līdz ar to cerības varbūt līdzjutējiem sāk nedaudz noplakt. Bet tas ir labi, jo mēs arī paši ar tādu augšupejošu līkni sasniegsim tos labākos rezultātus tieši februārī. Tā mēs ceram. Un tas pamazām notiek – paši sākam labāk justies, arī sacensību protokolos cipari paliek labāki. Kad tiksim skaidrībā ar visām nepilnībām, būs labi!
– Pašam arī tagad domas tikai par Olimpiādi?
– Es uz to neieciklējos. Sanervozēties vēl pietiks laika. Varbūt tagad vairāk uztraucas līdzjutēji, treneri nekā mēs paši, sportisti. Mums uztraukums būs lielāks tad, kad tas moments būs pavisam tuvu. Vēl priekšā, kā teicu, ir trīs posmi, un tad jau 9.februāri Olimpiādes atklāšana. Droši vien uz Olimpiādi brauksim laikus, jo ir jārēķinās ar laika starpību, kurai ir samērā grūti pielāgoties. Droši vien uz turieni dosimies kādu nedēļu iepriekš, lai pierastu pie laika un arī patrenētos.
– Mērķis, dodoties uz Olimpiādi, taču ir medaļa?
– Jā, protams! Izmēģinājuma mačos, kas notika pagājušās sezonas beigās Dienvidkorejā, tur mums abām komandām gāja labi – gan Ķibermaņa ekipāžai, gan mums četriniekos. Arī divniekos nebija slikti. Tā trase ir interesanta. Domāju, ka gan sportistiem, gan skatītājiem būs ļoti interesanti. Var viegli arī kļūdīties. Šogad arī bija oficiāla treniņnedēļa Dienvidkorejā pirms sezonas, bet to mēs neizmantojām. Mēs neaizbraucām uz Dienvidkoreju. Treneris uzskatīja, ka lietderīgāk ir tepat patrenēties ar jauno tehniku, nekā aizbraukt uz turieni, kur jārēķinās ar laika maiņām, un nav garantēts, ka tur ledus būs tik kvalitatīvs, jo, kad pienāks Olimpiāde, ledus droši vien būs citādāks. Dzirdēju no citām komandām, ka ledus bija diezgan nekvalitatīvs, un pieļauju, ka tas atšķirsies no tā, kāds tas būs sacensībās. Tas tā vienmēr ir bijis, arī, piemēram, Sočos. Tā varbūt ir mājinieku viltība vai priekšrocības, viņi visas kārtis uzreiz neatklāj!
– Ko domā par Krievijas sportistiem atņemtajām medaļām?
– Es patiesībā zinu tikpat, cik pārējie – ko uzzinu no ziņām, rakstiem, kas tiek publicēti internetā. Neko vairāk iekšienē mēs pat nezinām. It kā esam tur iekšā, un tas uz mums attiecas diezgan tieši, bet grūti kaut ko komentēt vairāk, jo mēs paši maz ko zinām no komisijām, izmeklēšanām. Mums neko neviens nejautā un arī neko ļoti nestāsta. Zinu, ka medaļas ir atņemtas, bet vēl jau tā procedūra nav beigusies. Kamēr vēl izstrīdēsies, vai medaļas atņemtas taisnīgi, cik instancēm vēl jāiziet cauri! Tas vēl viss priekšā. Skaidrs, ka tik liels skandāls kā šis bez iemesla nevar būt. Diemžēl vienmēr jau ir valstiski jūtīgas lietas, kas saistītas ar politiku, un tā tas arī šoreiz notiek. Krievi uzskata, ka viņi ir abižoti.
– Bet vai savstarpējais noskaņojums starp valstu komandām ir mainījies pēc šī dopinga skandāla?
– Zubkova ekipāža vairs nav aktuāla, jo neviens no tiem sportistiem vairs nestartē. Vienīgi pašu Zubkovu šad tad trasē satiekam. Sasveicinās. Krievu sportisti pēc tām pirmajām ziņām par dopingu bija nedaudz tā kā nopērti suņi, bet kopumā attiecības, noskaņojums nav saspīlēts. Sarunājamies, jo viņi jau arī ir šīs situācijas ķīlnieki un arī nezina, kā viss vēl beigsies. Nevar jau tā vainot. Viņi kā sportisti ir cietēji.
– Komandā esi iesaukts par Dinozauru!
– Pat nezinu, pirms cik gadiem iesauka radās. Tā nenāk no iekšienes, bet laikam kaut kādā rakstā izskanēja, un ir pielipis. Mēs ar Intaru Dambi no Alūksnes esam divi vecākie kolēģi no 2003.gada iesaukuma un vienīgie, kas no tā laika palikuši. Iespējams, tādēļ arī šāda iesauka ir dota. Esam kā dinozauri – ilgdzīvotāji.
– Bobslejā esi krietnu laiku, bet “lauku krampis” joprojām ir iekšā.
– Gan jau. Tas jau nevar nekur tā pazust. Protams, ir jātrenējas ne mazāk kā citiem, bet karjeras pirmsākumos tas bija tāds liels handikaps varbūt attiecībā pret citiem, kaut gan visi puiši mums nāk no laukiem. “Lauku krampis” sīkstos sporta veidos noder.
– Kā izjūti konkurenci? Nāk taču arī jaunie.
– Nav daudz tādu potenciālo komandas dalībnieku, bet, ja ir, tad viņi ir komandai derīgi. Uz testiem atnāk, piemēram, trīsdesmit, bet reāli tikai trīs vai četri ir derīgi. Tagad pēdējos gados nāk fiziski nesagatavoti jaunieši. Gribēšana varbūt ir, bet sporta veids ir sūrs un ar gribēšanu ļoti bieži vien nepietiek. Mūsu sporta veidā vajag jau gatavus sportistus, kas kaut ko pirms tam ir darījuši, jo slodzes ir lielas un būšana trasē prasa lielu izturību, ir nepieciešama pamatīga fiziskā sagatavotība. Ikviens no mūsu komandas pirms tam ir kaut ko darījis, piemēram, es spēlēju basketbolu.
– Pats esi Jēzus vecumā – pārmaiņu laiks…
– Droši vien pavasaris un rezultāti šajās Olimpiskajās spēlēs, kā arī sajūtas pēc tām novedīs pie kaut kāda tālāka lēmuma manā sportista karjerā, bet šobrīd neko vairāk prognozēt nevēlos.
