Ziemassvētku laiks ir piepildīts ar sirds siltumu un dvēseliskas mūzikas skanējumu. To īpaši varēja sajust Gulbenes dievnamā, klausoties koncertu “Ir klusa nakts”. Izcilu dziedātāju eņģeļu balsis un lieliski mūziķi dāvāja dziesmas, ļaujot atgriezties bērnībā, kad zaļā egle ar siltām sveču liesmiņām ienesa gaismu sirsniņā, lika acīm atmirdzēt priekā un kāda brīnuma gaidās. Melodijas aizkustināja, mudinot ieklausīties un pārdomāt it kā labi zināmu un populāru dziesmu vārdus. Šķita, ka tā arī koncerts izskanēs – jaukā un gaišā noskaņā. Taču klausītāju neatlaidīgie aplausi lika komponistam Jānim Lūsēnam papildināt repertuāru nedaudz citā noskaņā – sāpīgā lūgšanā. Līdz sirds dziļumiem satricināja Imanta Kalniņa dziesma, kurai vārdus sarakstījis Leonīds Breikšs. Tā ir jau sen dzirdēta, taču šajā īpašajā svētku noskaņā izskanēja ar skaudru atziņu, ka pirms daudziem gadiem rakstītais nav zaudējis aktualitāti. Grūti noticēt, ka komunistu nomocītais latviešu dzejnieks šos vārdus rakstījis ap 1940.gadu, bet pēc gada tika izsūtīts un mira Sibīrijā. “Nāc un pārstaigā šo zemi, kamēr tā vēl sauli jauž, nāc un sakausē mūs klintī, lai neviens mūs nesalauž,” lūdz Dievu L.Breikšs. Asaru upes un asiņu jūru ir izbridusi mūsu tauta, aizstāvot savu zemi un pārliecību. Bet tagad? Tik daudzus gadus pēc neatkarības atgūšanas daudzi padodas un aizbrauc bez cīņas ar grūtībām. Protams, nevar mest visus pār vienu kārti, bet nekad nesapratīšu tos, kuri lidostā sola neatgriezties. Viņi vēlas kļūt bagāti un brīvi, bet ne visiem tas izdodas. Atgriežas tie, kuri sapratuši, ka svešā zemē viņi nekad nebūs savējie, bet tikai kalpi. Un kalps nekad nebūs saimnieks, jo tam vajadzīga cita domāšana, iekšēja brīvība. Atmodas gados tika lūgta Dieva palīdzība savest mājās plašajā pasaulē izkaisītos tautiešus. Tagad, kad Latvijā trūkst strādnieku, tas ir vēl daudz svarīgāk. Lūdzos, lai atbalsi gūst L.Breikša vārdi: “Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!”
