Jānis Zvirgzdiņš, evaņģēlists
Tas bija 2010.gadā, kad mana sieva Iveta, gatavojot Ziemassvētku vakariņas, pēkšņi teica: “Klau, Jāni, lūdzu, aiziesim uz baznīcu! Vienaldzīgi paraustīju plecus un noteicu, ka varam iet, ja viņa tā vēlas. Ejot uz baznīcu, redzēju, kā cilvēku straumītes plūst uz Gulbenes evaņģēliski luterisko dievnamu. Ieejot baznīcā, pēkšņi sajutu kaut ko neparastu, neaprakstāmu smaržu, kas sajaucās ar akmens, liliju un egles smaržu, to gribējās ieelpot vēl un vēl. Vārdos neizsakāms miers nolaidās pār mani. Skanēja Ziemassvētku korāļi baznīcas ansambļa izpildījumā. Ja godīgi, no dievkalpojuma neko neatceros, vien mācītāja uzrunu: “Esi sveicināta, draudze un visi gudrie!” Kādreiz biju dzirdējis par trim austrumu gudrajiem, kas sekoja Betlēmes zvaigznei. Dievkalpojums ritēja savu gaitu, un mācītājs uzrunāja visus, aicinot sniegt miera sveicienu, sakot: “Dieva miers ar tevi.” Visi sakustējās, un pēkšņi sev priekšā ieraudzīju mazu zēnu, kas man sniedza savu silto plaukstu un maigā balsī teica: “Lai Dieva miers ar tevi!” Joprojām nevaru aprakstīt šīs sajūtas, likās, ka manī kaut kas salūst, ka no manis nokrīt smagas važas, pār vaigiem bira asaras, un sapratu, ka kāds mani ļoti mīl. Tanī brīdī Dievs ar savu mīlestību caur Jēzu Kristu piepildīja manu sirdi, jo ticība ir vislielākā dāvana no Dieva.
Šajos Ziemassvētkos, manuprāt, vajadzētu lūgties, lai saglabājam mūsu vērtības – sirsnīgas, mīlestības pilnas attiecības. Tās ir vērtības, kuru ikdienas steigā bieži pietrūkst. Tikpat svarīgi ir lūgties par mūsu tautu un zemi, kad pasaulē ir tik daudz nemiera un traģēdiju. Lai mēs mīlam šo zemi un saprotam, ka mazā Latvija ir mums Dieva dota! Dievs, ļauj mums būt laimīgiem šajā zemē un sajusties kā savās mājās kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem!
Sarmīte Krišāne, Tirzas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece, Tirzas pagasta attīstības biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece
Mācījos internātskolā un bieži vien arī brīvdienās paliku skolā. Man atmiņā palicis Ziemassvētku pasākums internātskolā. Tajā bija Salavecis uz slidām tāpat kā mēs, bērni. Tie bija īpaši silti svētki, jo tajos sajutu apkārtējo cilvēku mīlestību. Lai gan biju bērns un blakus nebija mammas, nejutos kā svešiniece šajā sabiedrībā.
Tagad ziemas saulgriežus svinu kopā ar bērniem un mazbērniem, un mums visiem ir labi kopā. Ir pavisam cita dzīve nekā tad, kad biju bērns. Kad sabrauc mazbērni, ir arī dāvanas. Viņiem dāvanas tiek vēl citkārt, lai iepriecinātu un redzētu viņu sejā smaidu. To var vērot arī bez dāvanām, tomēr vēlos sagādāt vēl kādu neikdienišķu pārsteigumu. Mīlestībai pret bērniem un mazbērniem nav ne gala, ne malas. Taču pieaugušie vienojas, ka nav vajadzīga savstarpēja apdāvināšanās Ziemassvētkos. Uzskatu, ka šiem svētkiem ir pavisam cita misija. Tie ir gaidīšanas un mīlestības svētki, Kristus dzimšanas svētki.
Vēlētos, lai Ziemassvētku laiks rosina pārdomāt, kas ar mums katru notiek. Viss notiek tādēļ, lai mēs iemācītos kaut ko jaunu. Pretējā gadījumā līdzīgas situācijas atkārtosies atkal un atkal, kamēr sapratīsim, ka ir jāmainās uz labu katram cilvēkam un sabiedrībai. Viss ir atkarīgs no vēlmes attīstīties, iet uz priekšu dzīvē. Katram gadās paklupt, bet spēks ir spējā piecelties un turpināt iesākto vai uzsākt kaut ko jaunu, kas dod labumu ne tikai pašam, bet arī apkārtējiem. Turklāt vajadzētu saprast, ka kritiens bija jāpiedzīvo tādēļ, lai pārvērtētu savu rīcību vai domas. Ir bauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!”. Taču mēs neesam iemācījušies mīlēt sevi, kur nu vēl savu tuvāko! Tikai mīlestība var uzveikt ļaunumu, tāpēc novēlu visiem mīlēt sevi un savu tuvāko!
Sandra Dikmane, Gulbenes mākslas skolas direktore
Manā bērnībā Ziemassvētkus sevišķi nesvinēja, bet egle noteikti bija. Sarkanā kurpju kastē tika glabātas eglītes mantiņas. Tā bija brīnumu kaste, kurā gada laikā nedrīkstēja ieskatīties, lai nesaplēstu kādu rotājumu. Kaste tika atvērta pirms Ziemassvētkiem, kad vajadzēja pušķot egli. Egles greznošana man palikusi atmiņā kā visbrīnišķīgākais piedzīvojums, jo katra mantiņa tika saudzīgi izņemta no kastes un meklēta vieta eglē, kur to iekārt. Katra mantiņa bija atšķirīga un brīnišķīga! Es tās atceros tik spilgti, ka varētu uzzīmēt vai pat izgatavot. Vēlāk nekad vairs neesmu tik skaistas eglīšu mantiņas redzējusi. Diezgan liels sārti rozā krāsā bija čiekurs, kurš izskatījās apsnidzis. Vēl bija vairākas bumbas, kurās bija iedobe ar krāsu salikumiem, ļaujot iztēloties kaut ko brīnumainu. Skaists bija eglītes galotnes rotājums, kādu mūsdienās vairs nav. Mēs ar mammu egles zaros likām vates piciņas – sniedziņu. Tagad Ziemassvētkus svinu kopā ar ģimeni, vienmēr atbrauc bērni ar draugiem un draudzenēm. Šis gads ir bijis īpaši priecīgs, jo man ir uzdāvināta mazmeitiņa! Novēlu, lai Ziemassvētku brīnuma gaismu mēs spētu saglabāt un nest sevī visu gadu, turklāt dalītos šajā gaismā ar citiem!
