Šampanietis ir visslavenākais dzirkstošais vīns, kas tiek gatavots pēc klasiskas metodes. To gatavo Šampaņas apgabalā Francijā – no tā arī cēlies nosaukums “šampanietis”. Klasiskā metode nozīmē, ka vīns tiek iepildīts pudelēs, kur tam vēlreiz pievieno vīna raugu un nedaudz cukura. Pudelēs, kurām ir pagaidu metāla korķi, sākas otrreizējā rūgšana. Šajā rūgšanas procesā rodas gāze. Kakliņu, kurā sakrājas vīna rauga nogulsnes, sasaldē, un pudeli atver vaļā. Tādā veidā vīndari atbrīvojas no duļķēm, jo sasalušais ledus korķis ar duļķēm spiediena ietekmē tiek izšauts laukā. Pēc tam dzērienam nedaudz pievieno trūkstošo vīnu, nedaudz cukura un tikai tad aizkorķē ar korķozola korķi.
Savukārt rezervuāru metodē vīna otrreizējā rūgšana notiek nevis pudelēs, bet gan metāla rezervuāros ar rauga plāksnītēm. Šī ir pati būtiskākā atšķirība salīdzinājumā ar klasisko metodi. Šī ir vispopulārākā dzirkstošā vīna pagatavošanas tehnoloģija pasaulē. Tā ir lētāka, un dzērienu iespējams pagatavot dažu nedēļu vai mēnešu laikā. Pēc rezervuāru metodes top tādi dzērieni kā itāļu “Prosecco”, “Martini Asti”, arī vācu “Henkel”, lietuviešu “Alita” un arī mūsu pašu “Rīgas šampanietis”.
Lai arī kāda gatavošanas metode tiktu izmantota, tomēr daudz svarīgāka ir pašu vīnogu kvalitāte. Lai gan tā ražošanā ir atļauts izmantot veselu kaudzi vīnogu šķirņu, tomēr gandrīz vienmēr šampanietis tiks darināts no baltajām vīnogām jeb ‘Chardonnay’ vai sarkanajām jeb ‘Pinot noir’ un ‘Pinot meunier’.
Ja dzēriens būs gatavots tikai no baltām ogām, tad uz etiķetes būs rakstīts “Blanc de Blanc”, Ja dzēriens būs tikai no sarkanajām vīnogām, tad uz etiķetes būs rakstīts “Blanc de Noir”.
