Zintis Borodkins, kuru Gulbenes rajonā visi pazīst kā populāru vietējā Tautas teātra aktieri, jau gandrīz divus gadus ir viesstrādnieks Īrijā.
Zintis Borodkins, kuru Gulbenes rajonā visi pazīst kā populāru vietējā Tautas teātra aktieri, jau gandrīz divus gadus ir viesstrādnieks Īrijā.
Šajā laikā mājās – Gulbenē – viņš bijis trīs reizes. Nupat Zintis bija atbraucis uz Latviju nosvinēt vecmāmiņas Marijas 80. dzimšanas dienu, kas gandrīz sakrita ar Latvijas Republikas proklamēšanas 85.gadadienu. Vecmāmiņa dzīvo Varakļānos.
Zintis stāsta, ka nesen Īrijā nosvinēja pats savu dzimšanas dienu. Palicis skumji, iedomājoties, ka uz vecmāmuļas jubileju sabrauks visi radi, bet viņa tur nebūs. Tāpēc Zintis aizņēmās naudu un uz sešām dienām atbrauca uz mājās.
– Vai tu skumsti pēc Gulbenes Tautas teātra? Vai varbūt spēlē tur?
– Ļoti skumstu. Sapņos redzu draugus no Gulbenes Tautas teātra. Īrijā teātri nespēlēju, kaut arī man piedāvāja. Nav laika. Īrijā dzīvoju laukos, kas attāluma ziņā no centra līdzinās Latgalei Latvijā. Apvidus ir nabadzīgs. Maza pilsēta. Aktiera dotības izmantoju sadzīvē, strādājot kolektīvā. Reizēm ir jāsakož zobi un jādzīvo, cilvēki ir dažādi. Mēs kopā strādājam četri.
Esmu atraktīvs saskarsmē ar īrietēm. Tas man palīdz uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem. Vienlaikus es labāk apgūstu angļu valodu. Ikdienā runājot, cilvēks iemācās valodu. Pilnībā gan visu nesaprotu. Ko nozīmē zināt valodu? Viena darbabiedre no Baltkrievijas apgalvo, ka saprot un prot angliski. Tas atkarīgs no cilvēka pašvērtējuma. Man liekas, ka es nezinu šo valodu, kaut gan, salīdzinot ar citiem strādniekiem, es zinu to vislabāk.
– Vai vēl ilgi domā palikt ārzemēs?
– Cik Dievs lems, tik arī strādāšu. Vēl arvien pie sēnēm. Kaut daudzi jau bēg projām no šā darba. Es domāju par savu bērnu nākotni. Negribu, lai viņi lasa sēnes, gribu, lai viņi mācās.
– Vai Laimas Muktupāvelas “Šampinjonu derībā” viss rakstītais par baltiešu verdzību Īrijā ir taisnība?
– Pirms četriem gadiem viss, ko raksta Laima, bija taisnība. Tagad tādas lietas, ko viņa apraksta, vairs nenotiek. Dzīve iet uz priekšu. Viss ir legāli un labāk. Varbūt man ir paveicies ar saimnieku. Daudz kas atkarīgs no veiksmes. Es drīz mainīšu darbu, jo Īrijā ar sēņu biznesu būs cauri, kad Polija un citas valstis ienāks Eiropas Savienībā. Algas strādniekiem samazinās, jo mūsu kļūst arvien vairāk. Saimniekam izdevīgi paņemt vairāk cilvēku un maksāt katram minimumu.
– Cik liela ir minimālā alga Īrijā?
– Aptuveni 240 eiro nedēļā. Man ir lielāka. Taču sākumā bija labāka alga, tagad tā samazinās. Salīdzinot ar sākotnējo atalgojumu, tagad saņemu par 20 procentiem mazāk. Tas ir jūtami. Un tas nav patīkami. Atrast darbu par minimālo algu Īrijā nav problēmu, ja vien ir paziņas un kontakti. Taču katrs grib labāk apmaksātu darbu. Katrs grib, apzinoties, ka smagi strādā. Ir cilvēki, kas Īrijā pelna 500 līdz 600 eiro nedēļā. Tādas darbavietas ir grūti dabūt.
– Sadzīves apstākļus Īrijā droši vien varētu vēlēties labākus.
– Dzīvoju viesnīcā. Tā ir milzīga atšķirība. Man ir ne tikai guļamistaba, bet arī viesistaba ar kamīnu un video, sava virtuve, vanna un duša. Taču tas iespējams tikai tāpēc, ka protu komunicēt ar saimnieku. Saimniekam ir divas neprecējušās māsas, viņām ir savs restorāns. Es dažreiz palīdzu tur apkalpot viesus, nomazgāt traukus.
Strādāt un dzert? Tas nav savienojams. Pāris reizes ir gadījies nedēļas vidū pasvinēt dzimšanas dienu vai citus svētkus. Neko nepadarīsi, jāstrādā.
– Kāds ir tavs logs uz pasauli, uz Latviju?
– Bibliotēkā ir interneta pieeja. Neatliek gan laika, jo bibliotēkas darba laiks man nav izdevīgs. Taču esmu tur pierakstījies, regulāri ņemu videokasetes, skatos filmas. Pēc iespējas cenšos brīvajā laikā nesēdēt uz vietas. Daži mani darbabiedri aprobežojas tikai ar naudas pelnīšanu. Tā viņi paliek par tumšiem cilvēkiem, par vergiem. Es tā negribu. Es varu atļauties nolamāt saimnieku. Pirmais, ko iemācījos Īrijā – angļu rupjos vārdus. Pareizāk sakot, mani iemācīja. Pirms gada es nevarēju atļauties lamāties.Tagad varu, jo es arī esmu cilvēks. Es saku, ko domāju. Saimnieks novērtē to.Viņam patīk, ka es esmu cilvēks, nevis vergs.
Esmu nopircis tumšzaļu auto – 1994. gada “Nissan Primera”. Maksāja 500 eiro. Varu Īrijā kaut kur izbraukt. Nedēļas nogalēs vienmēr ir koncerti un deju vakari.
– Tu jūti, ka Īrijā vari būt noderīgāks saviem bērniem?
– Jūtu, ka varu atbalstīt bērnus. Domāju, ka meitas sapratīs mani, kad izaugs. Manis nav blakus, bet viņām ir labāka dzīve. Neesmu ieguvis augstāko izglītību, tātad man jāstrādā un nauda jāpelna ar rokām. Tāda ir realitāte. Nolemtība no vienas puses. Kad beigšu strādāt Īrijā, es gribētu mācīties. Ja ne, tad domāšu par sava biznesa uzsākšanu. Būšu guvis lielu dzīves pieredzi. Esmu iemācījies būt pieklājīgāks, savaldīgāks. Īru mentalitāte ir citāda. No viņiem daudz var pārmantot. Kādreiz uzskatīju, ka cilvēki nemainās. Mainās! Man ir radusies pašapziņa. Visās jomās.
– Kad atbrauc uz Latviju, ko satiec pirmo, ko steidzies apkampt?
– Pirmo satieku savu tēti, kas vienmēr mani Rīgā sagaida. Tad ir mamma, bērni, Gulbenes teātris. Mamma man ir brīnišķīga. Viņa man uz Īriju sūta paciņas. Brīnišķīgākā mamma pasaulē. Manas meitas ir jau izaugušas. Apmeklē mākslas skolu. Tas bija mans sapnis. Gribu, lai viss labais būtu manos bērnos.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Zintis Borodkins.
– Vecums: 6.oktobrī palika 32 gadi.
– Izglītība: vidējā un pāris kursi kamīnu būvniecībā.
– Hobijs: no 15 gadu vecuma – teātra spēlēšana.
– Personiskā dzīve: ir divas meitas Alise (deviņi gadi) un Dārta (seši gadi).
– Dzīves moto: “Labestība un godīgums izglābs pasauli. Ir jābūt labiem. Jātver mirklis. To nedrīkst palaist garām. Ir jābauda dzīve.
