“Tu tik jauki izskaties, un tā nav nodeva pieklājībai,” viņš saka, puķu buķeti uz naktsgaldiņa liekot.
16.
“Tu tik jauki izskaties, un tā nav nodeva pieklājībai,” viņš saka, puķu buķeti uz naktsgaldiņa liekot. “Ziedi nav nekādi izcilie, gribēju rozes, bet dabūju tikai mārtiņpuķes,” viņš taisnojas, skūpstu uz Larisas lūpām uzspiežot. Viņas elpa atkal, liekas, smaržo pēc piparmētrām, kā toreiz pirms daudziem gadiem, kad sākās viņu attiecības. Viss atkal liekas tik satraucoši un svinīgi. Viņš ir nācis kā uz svētkiem, viņu kopīgiem svētkiem.
“Man šie ziedi vienmēr ir patikuši, dārza pēdējie rudens ziedi, rozes dārzniecībā jau ir vienmēr, tās ir svinību puķes. Es tevi jau stundām gaidu, domāju par visu, kas bijis. Būšu laikam no nāves cisām izķepurojusies. Šodien jūtos pavisam labi.”
Andrejs ir apģērbies uzvalkā (tas viņam nesen pirkts) baltu kreklu, ar zilganu svītriņu, šlipse akurāti sasprausta ar Larisas dāvāto saspraudi. To viņa dāvināja uz Andreja piecdesmito dzimšanas dienu. Viņa varēja atļauties par šo mazo nieciņu iztērēt vairākus simtus. Andrejs, protams, adatiņas vērtību nezina, viņa nemēdz izpaust savus mazos finansiālos noslēpumus. Tā ir velte ar īpašu nozīmi. Vai šī nebija tā reize, kad viņš tā uzcirties? Viņas dēļ taču… Tas vien ko nozīmē…
Pēc laiciņa, kad pārmītas nenozīmīgas frāzes par ikdienas lietām, Andrejs saka: “Es brīdināju personālu, ka te pie tevis būs mazs koncerts, un man atļāva visu, lai tevi iepriecinātu. Kā tu jau noproti, tas būs ar vietējo mākslinieku piedalīšanos. Kur tad man tā soliste?” Andrejs vaicā un paver palātas durvis. Viņš ieceļ acīmredzot pie durvīm nolikto akordeonu, ienāk arī Andreja vedekla Silvija, šoreiz bez baltā darba halāta, smaidīga un nomutē Larisu, ko visu laiku uzskata vīramātes vietā.
“Esmu tev parādā, atceries, ka tieši tev vienai nekad neesmu spēlējis,” viņš saka.
“Kad tu toreiz pirms Zinaidas aiziešanas spēlēji, es virtuvē sēdēju, no vientulības un laikam taču arī no greizsirdības raudāju. Tad tu jau gulēji ar mani, bet spēlēji viņai,” Larisa klusu piebilst, “bet tu toreiz pareizi rīkojies. Klausoties tevis spēlētajā melodijā, viņa tā arī aizmiga mūža miegā ar smaidu uz lūpām. Man liekas, ka tu kopš tās dienas neesi pat spēlējis. Tas jau ir tik sen atpakaļ. Vēl nesen redzēju, ka akordeons ir apputējis, un es to arī nenoslaucīju… Man tās bija rūgtas atmiņas…”
“Tagad es atkal varu spēlēt. Zinaida jau tik ilgi kā mūža mierā, un man esi tu.” Viņš atsēžas muzikanta pozā, Silvija uzņem toni, un ieskanas “Meldermeitiņa”. Palātas durvis ir vaļā un koridorā sanācis vai viss nodaļas personāls, arī slimnieki.
Tās ir īpašas jūtas, kas caurstrāvo Larisas dvēseli: aizkustinājums, prieks, pārsteigums, viegluma sajūta. Šobrīd viņa grib griezties, kaut domās, dejas ritmā, acis pievērusi. Andrejs spēlē, un Silvija dzied vairākas viņai veltītas pazīstamas dziesmas. Beidzot klātesošie bez jebkāda aicinājuma sāk dziedāt Larisas mīļākās dziesmas piedziedājumu: “Līksmojies, līksmojies, kamēr ausīs rīts…” Aplausi, smiekli…
Kad mazais koncerts beidzas, un visi kā pēc burvju mājiena ir pazuduši, palātas durvis aizvērušās. Nu viņi kādu brīdi sēž un klusē, Andrejs noliek malā instrumentu un piesēžas Larisai tuvāk.
“Cik tas bija skaisti… Prieka brīdi, garām laistu, mūžam neatsaukt! Cik patiesi vārdi! Labi, ka es tos atkal dzirdēju,” Larisa ierunājas. “Man pat prātā neienāca, ka vārdi tā aizkustina.”
Andrejs ar savām lielajām plaukstām ir saņēmis Larisas bālās, mazās rokas un, noskūpstījis tās, saka: “Tu zini, cik tu man esi mīļa, šodien tu esi atkal skaista un atveseļojies ne dienām, bet pa stundām. Tu izturēsi operāciju, viss atkal būs labi, mūs gaida vēl labas dienas. Linda saka, ka pēc pāris nedēļām viss būs pārciests.
