Gulbenes rajona policijas pārvaldes kārtības policijas priekšnieka vietnieks, policijas pulkvežleitnants Gaidis Eglītis atzīst, ka darbojas profilakses dienestā. “Nākas sākt strādāt jau ar pašiem mazākajiem sabiedrības locekļiem – bērniem.
Gulbenes rajona policijas pārvaldes kārtības policijas priekšnieka vietnieks, policijas pulkvežleitnants Gaidis Eglītis atzīst, ka darbojas profilakses dienestā.
“Nākas sākt strādāt jau ar pašiem mazākajiem sabiedrības locekļiem – bērniem. Nav viegls šis darbs, īpaši tad, ja vecāki uzskata, ka policists ir bērna personiskais ienaidnieks, un nevēlas sadarboties ar policiju, lai bērnam palīdzētu. Mazam bērnam iemāca baidīties no policista. Bet ir divas dažādas lietas – baidīties vai respektēt,” secina G.Eglītis.
Viņš kolēģiem mēdzot jokot, ka esot skolotājs – policists. Viņam patīk, ja policisti visu laiku apgūst ko jaunu, mācās. Ja cilvēks izdarījis pārkāpumu, nevis nosoda un piespriež sodu, bet gan skaidro cilvēkam, kāpēc viņa dzīve tā ir pavērsusies. “Lielāka neziņa rada lielāku pretestību,” ir pārliecināts G.Eglītis.
Pārkāpējs nav personisks ienaidnieks
“Es arī kolēģiem saku, ka mēs nevaram likuma pārkāpēju uzskatīt par ienaidnieku. Pārkāpēja atklāšana ir jāuztver kā darbs, kas ir jāizdara. Es personiski varu distancēties. Piemēram, vecāks ved savu slimo bērnu pie ārsta nevis ar domu, ka šis ir interesants saslimšanas gadījums, kas būtu jāpēta, bet vēlas, lai viņu izārstē. Policistam ir tāpat. Mēs nevaram katram pārkāpējam vai cietušajam izraudāt viņa asaras.
Viena no kārtības policijas darbības jomām ir ceļu negadījumu izpēte. No rīta atnāku uz darbu un dežurants ziņo, cik bijušas avārijas ar līķi. Mums tas ir līķis, bet kādam tas ir bijis tēvs, māte, brālis, māsa. Man tas ir darbs. Tādos brīžos es domāju, ka labāk būtu, ja tāda darba nebūtu un tādas nelaimes nenotiktu. Tāpēc es vecākiem atgādinu, ka man viņu bērns var būt darbs, bet viņiem tas ir un paliks bērns. Labi, ka to saprot,” secina G.Eglītis.
Neatsakās apgūt ko jaunu
G.Eglītis studējis bioloģiju, bijis arī bioloģijas skolotājs. Viņu interesējusi tiesu medicīna. Strādājot policijā, gadu bijis arī eksperts – kriminālists.
“Zināšanas nekad nav par skādi. Es nekad neesmu atteicies uzzināt ko jaunu. Man diezgan sveša lieta ir tehnika un sports. Mani īpaši nesaista vēsture, tomēr, kad lasu kādus vēsturiskus faktus, es nelaižu tos gar ausi ar domu, ka man to nekad nevajadzēs. Ja nu noder?” saka G.Eglītis.
Viņš labi saprotot humoru, agrāk skolas gados iekārtojis blociņu, kurā rakstījis dažādas izlasītas un redzētas jautras frāzes un jokus.
“Jāmāk par sevi pasmieties. Policisti ir humora veči. Pasmejamies cits par citu un tad redzam, cik smieklīgi ir, ja “uz zoba pavilktais” apvainojas. Pats vērtīgākais ir spēja pasmieties par sevi. Es stipri pie tā pieturos,” saka pulkvežleitnants.
Turklāt viņam ir interesants hobijs – kaktusu kolekcionēšana. To jau ir vairāk nekā 300, mazākie eksemplāri atrodas darbā. Kāpēc darbā?
“Tur es pavadu lielāko daļu laika, un kaktusi prasa uzmanību. Man tie nav “zaļie ezīši” un atslodze. Nē! Tā ir kolekcija. Tas ir interesanti,” saka G.Eglītis.
Nepārvērst policiju par psiholoģisko dienestu
Vērtējot Iekšlietu ministrijas izveidoto konkursu “Policists, kuram es uzticos”, kurā iedzīvotājus aicina noteikt labāko un ar lielāko atbildības sajūtu apveltīto policistu, G. Eglītis to vērtē ar dalītām jūtām. “Ko mēs lamājam visbiežāk? Ārstus, policistus un valdības pārstāvjus. Tikai tāpēc, ka viena darvas karote sabojā medus mucu. Ja ir bijusi vienīgā, diemžēl bēdīga saskarsme un pieredze, līdz ar to visi ārsti neko nezina, visi skolotāji ir stulbi un policisti – briesmīgi. Viens slikts policists var radīt iespaidu, ka tādi ir visi,” atzīst G.Eglītis.
Tomēr viņš ir pārliecināts, ka sabiedrības viedokļi par policijas darbiniekiem esot pretēji. Noziedznieks par policiju teiktu citus vārdus nekā cietušais, kuram kaut kas ir atrasts vai kas pats ir izglābts.
Viņš neslēpj, ka policijā daudzi cilvēki meklē glābiņu visādām problēmām. Viņš ar cilvēkiem cenšoties no sirds izrunāties, tomēr par psiholoģisko dienestu policijas pārvaldi nevar pārveidot.
“Es varu uzklausīt. Varbūt tiešām ir kāds pārkāpums? Bet, ja tās ir tikai sadzīviskas problēmas, tad jāvēršas citā institūcijā,” saka G.Eglītis.
Tiekoties ar bērniem Policijas dienās, viņš vēlējies, lai bērni saprot, ka dzīve nav kā multiplikācijas filma, kur varonis krīt, gūst nāvīgus ievainojumus, tomēr turpina dzīvot. Dzīvē tā nenotiek. “Dzīvē sāp. Nokrīt un vairs nepieceļas. Ja to profilaktiski saprot, tad vairs nevar priecāties par to, ja citam sāp, vai arī izdarīt tā, lai sāpētu,” saka policists.
