Astoņpadsmitais novembris. Stāvu baznīcā ar svecīti rokās, lai aizlūgtu par savu valsti. Domās uzrunāju Visaugstāko: “Dieviņ, dari tā, lai viss būtu labi mums visiem!” Un ko tad viņš?
Astoņpadsmitais novembris. Stāvu baznīcā ar svecīti rokās, lai aizlūgtu par savu valsti. Domās uzrunāju Visaugstāko: “Dieviņ, dari tā, lai viss būtu labi mums visiem!” Un ko tad viņš? Viņš man atbild: “Dari pati! Lai cik maza tu nebūtu, tu vari darīt ļoti daudz savas Latvijas rītdienai.” Un tad es sāku domāt, kādai man jābūt rīt, kas man jādara šodien, lai Latvijai būtu skaista nākotne.
Būšu laba savai valstij. Kā? Pirmkārt, piedalīšos visās vēlēšanās, jo zinu, ka kādu dienu tieši mana balss būs izšķirošā. Manuprāt, tas ir katra pilsoņa un katra pieauguša cilvēka pienākums – balsot. Visi tikai sūdzas, ka daudz kā pietrūkst, bet, kad ir vienkārši jānobalso, daudzi nejaudā pat to. Tas ir patiešām skumji. Es tāda noteikti nebūšu.
Ko tad vēl lai daru? Centīšos svinēt svētkus tā, kā to darīja mūsu senči. Man liekas, ka tā mēs iegūtu svētību no visiem tiem labajiem gariem debesīs, kuri tur domā par mums un tic. Jā, viņi tic, ka kopīga dziesma var aizbaidīt jebkuru ļaunumu. Viņi tic, ka lēkšana pār ugunskuru Jāņos nesīs veiksmi visu turpmāko gadu. Viņi tic pat tam, ka, ja Lieldienās daudz šūposies, tad vasarā odi nekodīs. Naivuļi? Nu, tad jau es arī tāda būšu un patiesībā esmu jau tagad, jo es ticu visām mūsu senču mazajām, mīļajām gudrībām. Kurš gan man to var liegt?
Treškārt… Cik gan daudzi no mums zina to, ka mēs esam Rāmavas tauta? Kam gan mums to nākotnē zināt? Pareizi, es taču aizmirsu, ka tūlīt, tūlīt mēs iestāsimies Eiropas Savienībā, un kuram tad vēl vajadzēs, lai “rāmi ļaudis rāmi sēda rāmu dziesmu vakarā”i”. (“Rama Dance”). Un kam gan vajadzēs, lai “vēl jo rāmi Dieviņš nāca rāmu ļaužu vidiņā”? (“Rama Dance”). Manuprāt, tajā Rāmavas tautā ir kaut kas svēts un Dieviņam tuvs, tāpēc tas ir jāatceras un jāskandina tālāk, lai to zina arvien jauni un jauni cilvēki – rāmavieši.
Ceturtkārt, es nekad nepametīšu kādu, ko būšu pieradinājusi, lai arī tā būtu vienīgi maza varde vai zilonēns. Cik gan ļoti daudzas problēmas ir radušās no tā, ka cilvēki pamet visu, ko vien var pamest, tiklīdz rodas tāda izdevība! Tas ir nosodāmi, un tieši tāpēc es esmu nolēmusi tā nekad nedarīt.
Un pats pēdējais, bet arī pats, pats svarīgākais – es būšu laba mamma saviem bērniem. Manuprāt, nekas dzīvē nav skaistāks, kā piepildīt savu mātes misiju – izaudzināt savai valstij labus, noderīgus cilvēkus. Mācīšu viņiem visu, ko māku pati, un, galvenais, mācīšu mīlēt savu valsti. Cieņa pret Latviju ir viena no galvenajām prioritātēm dzīvē, jo tā ir visa pamatā, tā parāda, kas tu esi par cilvēku. Ak jā, mācīšu un mīlēšu tik stipri, cik vien tas ir iespējams.
Nav reāli veidot caur pagātni nākotni? Ir! Un es to pierādīšu, lai cik daudz spēka un gribas man tas prasītu.
Dieviņš atviegloti nopūtās: “Latvijai ir skaista rītdiena,”- un piemiedza ar aci latvju senču gariem.
