Katru gadu četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem sākas advente – gaidīšanas laiks.
Katru gadu četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem sākas advente – gaidīšanas laiks.
Ir tāda Ziemassvētku dziesmiņa “Katru gad” no jauna Kristus Bērniņš nāk”. Ir liela bīstamība šajos vārdos. Bīstamība pierast vai pazaudēt bijību noslēpuma priekšā. Tomēr, šķiet, ka Dievs tieši vēlējies šo nepārtraukto, neatlaidīgo atkārtošanos, jo varbūt šoreiz kāda sirds no jauna ietrīcēsies un ieraudzīs uzplaukušo debess ziedu nakts melnumā. Par šo laiku domā arī Gulbenes katoļu draudzes vikārs, priesteris Modris Lācis.
– Kas ir advents (katoļu baznīca lieto šo vārdu vīriešu dzimtē)?
– Šis vārds cēlies no latīņu vārda “advenire” – atnākt. Šo vārdu saka arī “Mūsu Tēvs” lūgšanā, kurā lūdzam “Lai nāk Tava valstība”. Šis ir laiks, kad mēs gaidām Viņa atnākšanu. Tas, ko mēs gaidām, ir Kungs Jēzus Kristus.
Agrāk cilvēki saulgriežos gaidīja gaismas atnākšanu – kad gaisma uzvar tumsu, bet mēs gaidām Dieva atnākšanu. Šis ir arī piedošanas laiks. Labākais laiks, lai izlīgtu ar saviem ienaidniekiem, ar tiem, kas domā citādāk nekā mēs.
Vienkārši izlīgt var tad, ja pāridarījumus noliek Dieva priekšā. Arī Jēzus aicina cilvēkus, pirms viņi dodas pie altāra, vispirms izlīgt ar brāli. Mēs nevaram nākt pie Dieva, ja neesam izlīguši vismaz iekšēji – lūguši vismaz pie sevis piedošanu otram cilvēkam. Cits jautājums ir, vai otrs mums piedos. Bet šajā laikā būtu jāsper pirmais solis.
– Kristīgā nozīmē piedot nozīmē arī aizmirst?
– Lūgšanā mēs sakām: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Piedot nozīmē “atlaist”. Gluži kā parādu. Pāridarījumu vairs neatgādināt. Tomēr cilvēka dabā ir atcerēties.
Mēs zinām, ka jābūt piesardzīgiem attiecībās ar dažiem cilvēkiem. Mums nav pārliecība, vai pāridarījums neatkārtosies. Tādēļ piedodot jābūt saprātam, gudrībai un pārliecībai, ka slikto vairs neatgādināsim.
Domāju, ka arī Dievs, piedodot mums grēkus, tos neizdzēš no esamības. Pagātnes posmā tie ir, lai gan tagadnē dzīvojam tīri, it kā būtu tikko nomazgāti. Varbūt kāds ir nofotografējis mūs, kad mēs esam netīri? Tātad fotogrāfija kaut kur eksistē. Iekrītot dubļos, grēkos, svarīgi atcerēties, ka jāceļas augšā. Celties pašam, kā arī atcerēties palīdzēt piecelties citiem. To var izdarīt tikai ar piedošanu.
– Ja iesit pa vienu vaigu, pagriezt arī otru?
– Tas nav jāsaprot burtiski. Ir smagi, varbūt pirmajā brīdī šķiet, ka pāri cilvēka spēkiem. Ir grūti tad, ja kāds mums nodarījis ļaunu, izlīgt un piedot. Pāridarījums paliek dziļi sirdī, bet Dieva spēks un žēlastība to var palīdzēt izdarīt. Vairāki ārsti ir teikuši: ja cilvēks nepiedod, tad agri vai vēlu izveidojas kāda slimība, piemēram, vēzis vai arī psihoze, neiroze. Tādēļ piedošana nepieciešama, lai mēs paši būtu dziedināti. Gan ticīgs, gan neticīgs cilvēks par dārgāko uzskata veselību. Varbūt ir vērts citam piedot, lai pats būtu vesels un laimīgs? Izlīgšana ir kā aizsprosta nojaukšana, un upe atkal var brīvi tecēt, tad vairs nav sasprindzinājuma vai stresa, satiekot to cilvēku, kas ir sāpinājis. Ļaunums tad neko neiespēs.
– Ko nedrīkst aizmirst šajā gaidīšanas laikā?
– Adventa laiks daudziem nav klusais gaidīšanas laiks, bet gan iepirkumu, drudžainas peļņas laiks, kurā notiek liela tirdzniecības akcija. Visur skan Ziemassvētku dziesmiņas, bet to tekstos cilvēki neieklausās, stāvot garās rindās.
Tomēr šis ir laiks, lai sakārtotu savas domas brīnumam, kas piedzimst Ziemassvētkos. Nevajadzētu aizmirst šo svētku jēgu. Mums ir apmātība, ka daudziem cilvēkiem jānopērk dāvanas, tomēr aizmirstam – kāpēc jāpērk. Varbūt, ka mūsu lūgšana par šiem cilvēkiem būtu daudz lielāka dāvana? Tāpat visiem nekad nespēsim nopirkt dāvanas.
– Kāpēc Dievam jānāk pie cilvēkiem kā Bērnam?
– Evaņģēlists Jānis (Jāņa Evaņģēlijs 1;14) saka: “Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums.” Dievs kļūst cilvēks, pasaulē ienākot kā Bērns. Tā ir mistērija. Kā var būt, ka bezgalīgais Dievs piedzimst kā mazs bērns, kas ir neaizsargāts, pakļauts visiem pasaules ļaunumiem? Protams, Viņu sargā Tēvs, labā māte Marija un audžutēvs Jāzeps, un eņģeļi. Tomēr dzīves laikā Rakstu zinātāji un farizeji apdraudēs viņu un sitīs krustā.
Varbūt, ka bez ciešanām Dievs nespēj izglābt pasauli? Dievam bija jākļūst maziņam, lai cilvēki viņu varētu saprast un pieņemt.
– Kādas ir jūsu izjūtas adventā?
– Pērn 8.decembrī mani iesvētīja par priesteri. Tie bija pirmie Ziemassvētki kā priesterim, pirmais teiktais sprediķis, violetais ornāts (priestera apģērbs), kuru uzvilku.
Advents man ir salīdzinoši klusāks pārdomu laiks, atsacīšanās no daudzām nevajadzīgām lietām. Ir ilgošanās pēc Dieva un svētkos – neizsakāms prieks.
Mans liturģijas pasniedzējs teica: ja svētkus sākam svinēt pirms svētkiem, tad dienā, kad svētki pienāk, prieks vairs nav tāds, kādam tam bija jābūt. Es gaidu līdz pat Ziemassvētku vigilijas dievkalpojumam un tieši tā laikā spēju izjust ilgi gaidīto prieku, kulmināciju.
Katoļu baznīcā pirms lielajiem svētkiem vienmēr bijis stingrs gavēnis, cilvēkā ir it kā fizisks tukšums, visu jāpiepilda ar Dievu. Interesanti, ka gadā no 12 mēnešiem gandrīz viens mēnesis ir atvēlēts adventam, bet mazliet vairāk par mēnesi – gavēnim pirms Lieldienām. Sesto daļu no gada mēs kaut kam gatavojamies, gaidām. Tas ir tik cilvēciski – priecāties par sagaidīto. Un vēl jo labāk ir tad, ja cilvēks apzinās, ka vienīgais, uz ko viņš gaida, ir debesu valstība.
– Kāpēc Ziemassvētkus gaida ne tikai ticīgie, bet arī neticīgie?
– Latvijā, nebaidoties par sekām, publiski Ziemassvētkus svin apmēram 15 gadus. Visu laiku bija Jaungads, Salavecis. Vieniem šie svētki ir saulgrieži, otriem – Kristus Dzimšanas svētki, bet trešajiem – iepirkšanās un dāvanu svētki, jo dāvināt un saņemt dāvanas ir interesanti un mīļi.
Arī dāvanu pasniegšana ir viens no samierināšanās veidiem. Bet nezinu, vai kristiešiem obligāti būtu jādomā tikai par dāvanām. Visvairāk starp cilvēkiem pietrūkst mīlestības, un, ja to dāvina svētkos, tas ir bezgalīgi daudz. Žēl, ka Ziemassvētki kļuvuši tradīcijām pārbagāti, bet aizmirsta to jēga.
– Vajag pārdomāt savu vietu pasaulē?
– Būtu labi, ja adventā cilvēks pārdomātu par savu sirdi, savām sajūtām pret pasauli, ko man nozīmē Kristus dzimšana, ko man nozīmē tas, ka Dievs ir nācis pasaulē.
Tomēr esmu reāls un saprotu, ka nemitīgajā skriešanā tam neatlicinām laiku. Reiz mana māsa katram uz svētkiem bija sagatavojusi mazu dāvaniņu. Kad tās bija pasniegtas, viņa teica: “Nu man vairs nav spēka!”
Varbūt, ka tas nav pareizākais veids, kā sagaidīt Kristus Dzimšanas svētkus. Man šķiet, ka tuvinieki būtu daudz laimīgāki, ja svētkos varētu dāvāt klusumu, mieru un sirds sakoptību, nevis stresu.
Kanādā esot tradīcija katros Ziemassvētkos cept pīrāgu. Pirms došanās uz baznīcu to ieliek cepeškrāsnī. Ja mācītājs saka garāku sprediķi, var gadīties, ka dievkalpojuma beigās baznīcā paliek tikai nedaudz dievlūdzēju, jo pārējie jau aizsteigušies mājās un lauž pīrāgu. Es negribētu, ka mums pīrāgs būtu svarīgāks par Vēsti, ko svētkos var dzirdēt dievnamā.
