Parasti cilvēks dodas mežā cirst kokus tad, kad vajadzīga nauda. Tad arī lietišķs padoms, kā panākt vēlamo un nepārkāpt likumu, nepieciešams steidzami.
Parasti cilvēks dodas mežā cirst kokus tad, kad vajadzīga nauda. Tad arī lietišķs padoms, kā panākt vēlamo un nepārkāpt likumu, nepieciešams steidzami.
Pirmie meža apsaimniekošanas projekti privātajos mežos Latvijā izstrādāti 1993. un 1994.gadā. Gulbenes rajonā šajā laikā šo darbu veica taksators Jānis Gipslis, Alūksnes rajonā – Kārlis Mačs un Jānis Zelčs. Kad 1997.gadā tika nodibināta SIA “Gulbenes meža konsultāciju un darījumu centrs”, kurā strādā šie taksatori, viņi turpināja izstrādāt meža apsaimniekošanas projektus privātīpšumos.
Līdz 2000.gadam firma meža apsaimniekošanas projektus izstrādāja 15 gadiem, taču jaunais Meža likums nosaka prasību veikt šāda projekta izstrādi reizi desmit gados. Materiāls jāiesniedz Valsts meža dienestam.
Mežu īpašniekiem, kas vēlas nodarboties ar mežizstrādi, meža inventarizācija ir jāveic laikus. Ja tā nebūs veikta, tad mežu cirst nedrīkstēs, jo ciršanas apliecinājumus nevarēs saņemt. “Kamēr nav sasnidzis dziļš sniegs, ir visoptimālākais laiks meža inventarizācijas veikšanai. Arī rindas nav lielas,” saka J.Gipslis.
Meža inventarizācija ir meža sadalīšana nogabalos, katram no tiem veidojot aprakstu, kurā norāda augšanas apstākļus, koku sugas, koku vidējo augstumu, caurmēru un vecumu, šķērslaukumu un kopējo krāju. Valsts meža dienests no meža īpasnieka prasa tikai šos datus, taču saimniekam taksatori papildus iesaka, kur, ko un cik daudz saskaņā ar likumu drīkst cirst.
Prasības lielākas nekā Zemes dienestam
Problēmas rada pašreizējā sistēma. Piemērsam, meža saimniekam jāiestigo kailcirtes. Lielākoties to dara mežsargi. Bet, ja tomēr šo darbu nolemj veikt saimnieks pats, mežsargs viņu pārbauda. Uzmērījumos pēc pašreizējās prakses uz 100 metriem var būt kļūda – metrs. Viņš saka, ka Zemes dienests savukārt gatavo zemes robežu plānus, kuros pieļaujamā kļūda ir hektārs uz desmit hektāru platību. “Tur arī rodas pārpratumi – prasības ir tādas un mērnieki tā ir strādājuši. Taču Meža dienesta prasības ir nezin cik reižu stingrākas nekā Zemes dienestam,” saka J.Gipslis.
Situācijas, ar kurām nākas sastapties taksatoram, nereti mēdz būt absurdas. “Agrāk viss bija krietni vienkāršāk. Tagad valsts iestāžu birokratizācija ir palielinājusies. Taksators ir pa vidu starp meža saimnieku un Zemes un Meža dienestu, un jūtas zināmā mērā kā ķīlnieks. Visiem ir savas prasības, kas ir jāpilda,” atzīst J.Gipslis.
Esot arī daudz neskaidrību
Likums ir definējis, kas ir mežs. Ja aizaugušu pļavu vai tīrumu fiksē kā mežu, tad, saimniekam pārdomājot un vēloties atkal iesēt tīrumā rudzus, būs problēmas. Bet situācija laukos, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, var mainīties. Iespējams, cilvēkiem atkal būs stimuls nodarboties ar lauksaimniecību. Meža dienests vēlas objektīvu redzējumu, kas šobrīd notiek mežos, cik ir aizaugušu pļavu, cik daudz tās ir aizaugušas.
“Nav īsti skaidrs, vai par mežu nav jāuzskata pļava, kurā mežs izaudzis tikai līdz saimnieka degungalam. Bet pēc desmit gadiem tas jau būs īsts mežs! Vēl šobrīd zemju īpašniekiem tiesības noteikt, kur aug plantāciju meži – apmežota bijusī lauksaimniecības zeme, kur kokus var cirst neatkarīgi no to vecuma. Tad it kā būs vienalga, vai saimnieks te audzē Ziemassvētku eglītes vai arī lielās svētku egles, vai kokus papīrmalkas, sīkbaļķu vai baļķu vecumā. Bet vēl nav skaidrības par plantāciju uzskaiti,” saka J.Gipslis. Viņš piedāvā bijušās lauksaimniecības zemes, kas aizaugušas un ieskaitītas mežā, brīvi transformēt atpakaļ par lauksaimniecības zemēm bez jebkādas īpašas atļaujas, ja koki nav sasnieguši 20 gadu vecumu.
Puse privāto mežu ir cirvja neskarti
Pirms diviem vai trim gadiem Gulbenes rajonā mežizstrādes neskarti esot bijuši 70 procenti mežu, tagad – 50 procenti. Gulbenes rajonā privātie meži vairāk saglabājušies nekā kaimiņrajonos. Madonas un Alūksnes rajonā bija objektīva nepieciešamība izcirst egļu audzes, jo tās graužot bojājuši aļņi, kuru populācijas bija sevišķi lielas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados.
No mežsaimnieciskā viedokļa neskartā īpašumā ir daudz koksnes, ko varētu izmantot, gūt peļņu un arī mežam dot labumu, jo nekoptā mežā koki izstīdz un vairs neaug tik ātri. No dabas aizsardzības viedokļa mežu un tā iemītniekus vajag traucēt pēc iespējas mazāk. Saimniekam, kura mežā ir biotopi, būtu jāsaņem no valsts kompensācija, bet pagaidām valsts grib izlīdzēties ar “pliku entuziasmu”. Šī situācija ir muļķīga, ņemot vērā, ka laukos daudziem šodien mežs ir vienīgais iztikas avots. Tad gadās, ka meža saimnieks labāk nogāž zemē ērgļa ligzdu savā mežā, lai tiktu pie ciršanas. Būtu labi, ja visi biotopi veidotos valsts mežos šobrīd, kad nav izstrādāts kompensāciju izmaksas mehānisms, taču skaidrs arī tas, ka putniem neviens nevar norādīt, kur ligzdot.
