Bija tāda pasaciņa. Reiz, pabeigusi kūts darbus, vēl tā kā turpināju grozīties kūts priekšā – izskaloju slaukšanas aparātu, kādas nekādas govju tesmeņu mazgājamās drāniņas, saliku sienu vai zāli lažās, un tad sētā iebrauca mani veci draugi.
Bija tāda pasaciņa. Reiz, pabeigusi kūts darbus, vēl tā kā turpināju grozīties kūts priekšā – izskaloju slaukšanas aparātu, kādas nekādas govju tesmeņu mazgājamās drāniņas, saliku sienu vai zāli lažās, un tad sētā iebrauca mani veci draugi. Es viņiem pamāju: sak, tūliņ pabeigšu un nākšu, viņi ar tā kā pameta ar roku: sveiki, sveiki. Man lakats ap galvu, trennūzenes, zābaki kājās. Pēc tam gāju uz māju. Aši nomazgājos, pārģērbos un gāju laukā pie draugiem, kuri bija sasēduši dārzā. Zināt, kas notika? Viņi mani sveicināja otrreiz. Pirmajā sastapšanās reizē neatpazinuši… Domājuši, ka es algoju kādu palīdzi, tādu lauku sieviņu.
Tā pati es esmu tagad. Tā pati es biju tad, kad mani vīrs patiešām nejaušības dēļ ieslodzīja kūtī. Patiešām bija Ziemsvētku vakars. Baznīcā mēs jau bijām, jo vakara dievkalpojums toreiz bija četros pēcpusdienā, bet slaukšana pēc sešiem.
Toreiz es patiešām lauzos, lai tiktu ārā no kūts, bet tad pēkšņi es mainīju attieksmi! Jā, kā tad man trūkst? Viss notika kā baznīcā pastāstītajā, divtūkstoš gadus vecajā stāstā par Ziemsvētku nakts pavadīšanu kūtiņā! Salmi kā Betlēmē, lopiņi, pašas ganīti – viss sakrita. Tad man dzima stāsts par to, kā savienot divas pasaules – pagānisko, kura sēž mūsos ikvienā kaut latentā veidā un uzplaukst vismaz uz Jāņiem un kristīgo. Manī nebija pretrunu!
Taču stāsts par Olgu laikam ir mūžīgs. Par to, ka cilvēks, turklāt lauku sieviete, patiesībā tikai mazliet dzīvo savu pašas dzīvi. Viņa kā mūsu sences pirms simts gadiem dzīvoja darbā. Tad, kā zināms, cilvēku emocionalitāte un jūtu dzīve vispār bija tabu.
Tas, cik kvalitatīva ir tava dzīve, izrādās pilna ar tik daudziem noteikumiem. Vai tad ne? It sevišķi laukos. Neticat? Paga, tūliņ piebēršu variantiņus.
Laukos tik svarīgi ir stabila ģimene. Vīrs! Bez jokiem. Situācijas: vīrs – “breša zemnieks”, kam paveicies ar kredītiem pirms trīspadsmit gadiem, vai vīrs, kuram ik pa laikam jāmeklē jauna darbavieta, jo mazie gaterīši ekonomisko virpuļu dēļ tiek slēgti. Naudiņas nav. Vai kārtīgs plencis, kurš godprātīgi nodzer pabalstus, tieši tāpat kā pirmie divi – dzīvo “pa nullēm”. Olgas Vilis ir īpašs lauku vīra tips – tāds lēnīgi cienīgais, kuram, ja nebūtu tādas Olgas, patiesībā būtu jāieliek precību sludinājums: “Kārtīgs vīrietis meklē saimnieci…”. Citādāk senču īpašums aizaugtu nezālēs un postā. Vilis ir tāds muļļas tips, un tādu Latvijā mums netrūkst, paši savā apkārtnē zināt vairākus, vai ne?
Vai Olga tagad, desmit gadus pēc lugas uzrakstīšanas, mainās? Bet protams! Olga taču ir cīnītāja. Taču pāri visam ir apziņa: lai cik tu, lauku cilvēks, sistos un censtos, naudas dzīvei nav. No vienas kabatas otrā. Ko ieņem par pienu, to nevari proporcionāli ieguldītajam darbam saņemt pretī. Knapinies un centies. Paēdis esi, ja neesi slinks, viss saaudzēts dārzā, bet naudas par ko bērnus sūtīt skolā un nodrošināt, lai tie nejustos nabagi apdalītie, jo vecāki ir lauksaimnieki – nav! Viņa pat nesapņo par saņemto naudu, ka varētu iegādāties kaut ko sev. Kaut vai salabot zobus… Nē, viņa kā mītiskā bruņurupuciene uz savas muguras nes visu dzīvi – māju, bērnus, lopus.
Tagad skatoties Olgu Gulbenes Tautas teātra iestudētajā “Brīnumu naktī”, redzu tieši to pašu – enerģisko sievu, kura uz saviem pleciem sakrāvusi visu, kas apliecina sen zināmas stabilas vērtības. Ilgas pēc kārtīga vīra un saimnieka. Diemžēl tā ir patiesība, ka par sevi viņa domās vien tad, kad būs pienākušas uzvarošās beigas. Paši zināt, kuras! Redzot pirmo reizi gulbeniešu iestudējumu, raudāju. Tā bija iespēja redzēt savu garadarbu it kā no malas. Luga dzīvo savu dzīvi…
Laima Muktupāvela, lugas autore
