Ziema ir laiks, kad lauku cilvēks domā par vasaru, jo tad ir vairāk laika izlemt, kādus ziedus, ogu krūmus un augļu kokus stādīt. Kādas šķirnes izvēlēties? Cik tīrumu atvēlēt labībai un dārzeņu kultūrām?
Ziema ir laiks, kad lauku cilvēks domā par vasaru, jo tad ir vairāk laika izlemt, kādus ziedus, ogu krūmus un augļu kokus stādīt. Kādas šķirnes izvēlēties? Cik tīrumu atvēlēt labībai un dārzeņu kultūrām? Ko darīt, lai uzlabotu augsni?
Jautājumu vienmēr ir vairāk, tāpēc atbildes uz tiem ļaudis rod ne tikai literatūrā un speciālistu publikācijās, bet arī semināros. Vienā no tiem pulcējās augļkopju interešu grupas dalībnieki – zemnieki un mazdārziņu īpašnieki. Viņi tikās ar pieredzes bagāto augļkopības speciālistu no Cēsīm Jāni Salmani. Saruna izvērtās par mikroreljefu, šķirņu izvēli, stādīšanu un kopšanu.
J.Salmanis ar augļkopību nodarbojas visu mūžu, nebaidoties no eksperimentiem un arī kļūdām. Viņš pārliecināts, ka ikviena kļūda rosina cilvēku domāt un iemācīties kaut ko jaunu. Sarunas sākumā speciālists izvirzīja trīs pamatnoteikumus – mikroklimats, stādījumu kultūras izvēle, šķirne. Cerēto sasniegt neizdosies, Ziemeļvidzemē audzējot ābeles, kam bīstams sals. Bagātīgu ābolu, ķiršu vai plūmju ražu nevarēs iegūt tad, ja kociņu iestādīs un ar to aprūpe beigsies, ja stāds par sausumu liecinās ar lapu vītumu, bet saimnieks to nepamanīs. Ja arī cīņu ar kaitēkļiem un slimībām mazajai ābelītei vai bumbierei vajadzēs uzsākt bez cilvēka palīdzības. Pareizi jānolūko vieta
Dārzā, izraugoties vietu ābeles stādīšanai, vispirms jāpārliecinās, cik augstu atrodas gruntsūdens līmenis. Tas var būt viens no iemesliem, kāpēc koks aug negribīgi, slimo un veido kroplu vainagu. Gadās, ka tas jāpārstāda. J.Salmanis iesaka ievērot stādīšanas dziļumu.
Sēklaudzis jāstāda līdz saknes pirmajam kauliņam, tāpēc, iegādājoties stādu, painteresējieties, uz kāda potcelma koks uzpotēts. Zem potējuma vietas augsnei jābūt apmēram piecu centimetru augstumā. Iestādot ābeli, augsne jāmulčē. Bedre stāda ievietošanai jārok tik plata, lai neaplauztu saknes un tās ērti varētu ietilpt tajā. Pirms tam stādīšanai paredzētā vieta jāatbrīvo no ilggadīgām nezālēm. Bez ķimikālijām iztikt nevarēs. Palīdzēs “Raundaps”, ko lielās platībās lieto trīs litrus uz hektāru.
Ābeļu apdobes ar laiku pārvēršas par gārsas jeb tautā sauktā zirdzenāja klājienu. Diemžēl pat ķimikālijas nespēj ar to cīnīties, tāpēc iesaka apdobes mulčēt. Var noklāt ar vītinātu zāli vai zāģskaidām. Izmantojot zāģskaidas, kokam jāsaņem pusotras reizes lielāka slāpekļa deva.
Arī ābelei piestāv vainags
Uzskati par to, kā veidojams ābeles vainags, mainās. Ievērojama daļa dārzu veidotāju ietekmējas no Rietumu lielražotājiem. Viņu metode ir nozāģēt lieko zaru daļu, atstājot zaru tapas. Vizuāli tās ir nepievilcīgas, jo ābele atgādina izlauzītu koku. Tomēr šī metode pasargā no infekcijas.
J.Salmanis iesaka lieldārzos ābeļu rindas stādīt ziemeļu – dienvidu virzienā. Kokiem atstāj četrus vai piecus skeletzarus. Tomēr lielā dārzā ar zaru griešanu nevienam nav laika nodarboties, tāpēc zarus loka. Ja tie ir stāvāki, augļu kokam raža ir mazāka. Ja zarus veido līmeniski, tos dažādi atsienot un izmantojot atsvarus, tad koku orientē lielākas ražas ieguvei.
Augļkopis iedrošina būt drosmīgiem un, kur tas iespējams, liekos zarus izlauzt, jo lauzuma vietā mazāk ieviešas slimības. Viņa ābeļdārzā attālums no viena koka līdz otram ir 3,70 metri, bet citviet tie ir divi vai pat pieci metri. Izraugoties mazāko attālumu, ābeles apakšējos zarus saimnieks veido horizontāli. Mazdārziņos, kur stādījumu izvietojums ir blīvāks, jāraugās, lai ābeļu zari saņemtu vienādu apgaismojumu. Tāpēc jāuzdrošinās izzāģēt zarus, kam diametrs ir astoņi centimetri. Sīkos zarus var izlauzt. Lai gan mazdārziņu saimnieki pamazām izraugās pundurābeles, tomēr ārzemju līmenis to audzēšanā vēl nav sasniegts.
“Kolhoza laikā stādītie augļu dārzi, kas aizņem vairākus hektārus, šodien vairs nav derīgi. Tie ir atražojušies, tāpēc likvidējami. Tomēr vērā ņemama patiesība – jaunu dārzu šajā vietā var veidot pēc pieciem vai sešiem gadiem. Ja tik ilgi gaidīt negribas, tad ābeļu vietā stāda ķiršus, plūmes, aprikozes. Šo patiesību iesaku ievērot arī mazdārziņā,” saka J.Salmanis. Viņaprāt, arī 40 gadus vecai ābelei var iedot otru mūžu, apzāģējot vecos zarus un ļaujot attīstīties atvasēm.
Pretinieks ir jāiepazīst
Ābeles iecienījis ābolu tinējs, ābeļu smecernieks, zāģlapsene un pīlādžu tīklkode. Ja mazdārziņos to apkarošanai var radīt tēviņu vakuumu, tad lieldārzos tas ir neiespējami. Teiktā papildinājumam speciālists demonstrē vienkāršu ierīci, kas ārēji atgādina mājiņu. Tajā ievietota lipīga viela. Tās smarža kaitēkļu vīrišķo dzimumu pievilina no liela attāluma. Tie salido un pielīp. Cīņā ar ābolu tinēju J.Salmanis izmanto jostas, kas gatavotas no kartona kastu rievotās daļas un aptītas ap ābeles stumbru. Rievas par mājvietu izvēlas tinēja kāpuri. Kāpuru bojātie āboli nokrīt nenogatavojušies, tāpēc tie jāsalasa un jāiznīcina.
Kaitēkļu apkarošanai pielieto ķimikālijas, piemēram, “Deci”, “Fastaku” un citas, bet tad tas jādara regulāri. Jāņem vērā, ka vispirms bojā aizies labvēlīgie kukaiņi. Lai izvēlētos piemērotāko metodi, jāiepazīst norises dabā. Piemēram, ja rudenī ir daudz pīlādžu, pīlādžu tīklkode ābelēm uzbruks mazāk nekā tad, ja pīlādžu maz, bet ābolu – daudz. Par tīklkodes klātbūtni liecina sīkās, tumšās ejas ābola iekšienē.
Sēne pārziemo kritušajās lapās
Biezā augļu koku vainagā krājas mitrums, kas ir viens no vēža izraisītājiem, tāpat kā ādere, ja ābele stādīta virs tās. Lielākiem koku stumbriem un zariem vēža bojāto vietu izgriež un apstrādā ar dezinficējošu vielu. Ja ābele ir maza un zari – sīki, tā jālikvidē. Augļu koku vēža apkarošanai pielieto fungicīdus “Efektors”, “Čempions” un citus. Ar tiem kokus miglo pavasarī un rudenī.
Kraupis ir slimība, kas izvēlas galvenokārt ābeles. To ierosina sēne, kas pārziemo kritušajās lapās. Pirmā inficēšanās ar kraupja sēni notiek pirmā pavasara lietus laikā, jo sēnes sporas izlido aprīļa sākumā.
Augļkopis stāsta, ka viņš lapas rudenī salasa vai sekli ierok zemē. Lielās platībās tam izmanto frēzi. Ja nav vēlēšanās tā rīkoties, tad kritušās lapas var miglot ar piecprocentīgu karbamīda šķīdumu. To pielieto arī ķiršu lapām, jo gadās, ka tās nobirst jau jūnijā. Miglošana palīdz lapām ātrāk sadalīties. Daudzi augļu dārzu īpašnieki brīnās par ķērpi, kas veidojas ne tikai uz ābeles stumbra, bet arī zariem. To likvidēt palīdz dzelzs vitriola šķīdums.
“Ķērpis un sūnas uz ābeles stumbra nav nekas ārkārtējs. Tie liecina, ka ābeļdārzā ir nepiesārņots gaiss. Ja ķērpis konstatēts vienai ābelei, to var nokasīt. Lielākos stādījumos tas nebūs pa spēkam. Tiem, kas izmanto bioloģiskās metodes, iesaku uz pusēm sajaukt kūtsmēslus ar māliem un apziest stumbru. Tas palīdzēs atbrīvoties no apauguma,” iesaka J.Salmanis.
Ja cilvēka organisms ir novājināts, viņš slimo. Līdzīgi notiek ar augļu kokiem. Lai no tā izvairītos, līdz jūnija beigām jādod slāpeklis, to nomaina ar kalcija hlorīdu. Ja ābelēm trūkst kalcija, āboli sliktāk glabājas. Kalcijs nepieciešams arī kauliņaugiem – ķiršiem, aprikozēm un plūmēm.
“Visu nepieciešams sabalansēt un, cik iespējams, jāizvairās no ķīmijas,” tāds ir J.Salmaņa padoms.
