Vakar viņa nopirka šim gadījumam par godu gaiši zilas aromātiskās sveces, kas radīs romantisku gaisotni un intimitāti. Kā būs, kad Augusts viņu …
22.
Vakar viņa nopirka šim gadījumam par godu gaiši zilas aromātiskās sveces, kas radīs romantisku gaisotni un intimitāti. Kā būs, kad Augusts viņu … Varbūt viņiem tiešām izdosies izveidot stabilas attiecības…
Kad pienācis noteiktais tikšanās laiks un teju – teju viņš būs klāt, Linda iededz sveces, lai telpā radītu noskaņojumu un būtu jūtams sveču aromāts. Tūliņ arī dzirdams automašīnas troksnis. Lindas sirds sāk krūtīs dauzīties. Lai neizskatītos, ka ir īpaši satraukusies savu viesi gaidot, viņa nesteigsies pretī, bet gaidīs klauvējienu. Tas drīz arī atskan – trīs klauvējieni viens aiz otra: tuk, tuk, tuk!
Veras durvis… Tas izrādās Kārlis!
“Garām braucu, skatos, skurstenis kūp. Griezu iekšā apvaicāties, kā te klājas, kamēr esmu projām pa mācībām. Esmu pēc jums visiem tā sailgojies!… Te taču šodien gaida viesus! Vai jau tūristus?” Kārlis nevainīgi tērzē. “Ārā burvīgs laiks! Īsts zelta rudens!” Tad sastomās: Linda neizskatās priecīga viņu redzot. “Nebūšu taču nelaikā ienācis? Ko tu gaidi? Vai esmu kaut ko palaidis garām?”
Lindai negribās ne melot, nedz arī patiesību teikt. Pārsteigta par notikušo, viņa apmulsusi izskaidrojas: “Gaidu kādu, kas grib redzēt jauno viesu namu, un varbūt arī ko vairāk. Nezinu, kā to pateikt… tu saproti, man te norunāta tikšanās. Esmu pieaudzis cilvēks, pati sev izvēlos draugus… Esmu pret tevi pilnīgi atklāta.”
“Tas nu gan ir liekas smalks viesis! Sveces jau aizdegtas. Ēdiena aromāta pilns nams! Man arī nekas nebūtu pretī, ja mani tu tā sagaidītu. Varbūt esmu jau nokavējis? Viens šoferis tepat netālu ceļa galā ķimerējās gar nolaistu riepu, apbraucot pamanīju, ka tas ir ķirurgs Lūsis. Varbūt viņš? Esmu dzirdējis, ka viņam patīkot māsiņas. Vai tā ir?” Linda jūtas tik muļķīgi: teikt patiesību vai melot? Tāpat, ja Kārlis tūliņ nebrauks projām, viss būs skaidrs. Viņai nav nekas slēpjams. Labāk ir uzreiz visu skaidri pateikt: “Jā es viņu gaidu. Mums te ir norunāta tikšanās. Vai tad nedrīkst? Viņš ir mans draugs!”
“Sveces iedegtas, ēdmaņas smaržo, viss kārtībā. Gulta arī droši vien uzklāta! Es gan esmu tāds muļķis bijis, ar aizmālētām acīm staigājis. Un es domāju, ka tu esi…” Linda tādu Kārli redz pirmo reizi un ļaunākais ir tas, ka pagalmā iebrauc arī Augusts. Tagad ir par vēlu vēl kaut ko skaidrot, un vispār Lindai nav ko teikt, viss taču ir pateikts. Kārlis paspēj indīgā tonī izmest: “Tu gaidi šito veci? Vai tas ir tas, kas atbilst tavām augstajām prasībām? Es gan drīkstētu tev sveces uzdegt, jo es tevi mīlu un žēl, ka to neesmu teicis jau agrāk, dzirdi tagad – mīlu, jau sen! Labāk, ka tu to uzzini tūliņ un tepat liecinieka klātbūtnē. Un nedomā, ka es tagad braukšu projām un atstāšu tevi viņa apskāvienos!”
“Lūdzu, netaisi skandālu! Kamēr…” tā Linda gluži samulsusi.
“Kamēr viņš te nav palicis uz visiem laikiem? Nu nē! Tu mani tādā gadījumā nepazīsti. Es neesmu kuslais puika, kas stāvēs muti ieplētis un pieļaus, kā tevi šitais… piemuļķos un pametīs.”
Pie ārdurvīm atbraucējs jau otro reizi uzstājīgi klauvē. Kad viņš, atbildi nesagaidījis, ver durvis, Linda gan paiet nācējam pretī, bet Kārlis seko un negaidīti apņem Lindu ar savu kreiso roku ap pleciem…
“August!”” Linda sveiciena vietā sāk izskaidroties: “Tas ir Kārlis – Larisas Pavlovskas, atceries veikalnieces, kuru tu lāpīji, dēls.Viņš man tikpat kā brālis! Iebraucis apskatīties, kā izveidota tūristu mītne…”
“Tu jau gan to gribētu!” Kārlis neļauj viņai pabeigt teikumu: “Taču tā tas nav. Mēs Apsīšu namiņā bieži esam zem viena jumta. Lindai vajag sargu, un es pretendēju uz šo vietu jau sen. Tagad skatos, ka jārīkojas drošāk, te uzradušies citi, kamēr es studēju.”
Augusts ir manāmi samulsis – situācija ir tik divdomīga. Ziedu pušķis – rozā orhidejas – joprojām ir viņa rokās: “Lindiņ, tu kā saimniece, vai neaicināsi mani tālāk? Lai jauneklis… brauc savu ceļu!”
“Kārli, lūdzu, parunāsimies citreiz! Brauc projām!” Linda izmisīgi nočukst.
