Vai bieži, liekot roku pie sirds, varam atzīt sev, ka mums ir prieks par citu prieku. Cik patiesi mēs būtu, atbildot, ka tas tā ir?
Vai bieži, liekot roku pie sirds, varam atzīt sev, ka mums ir prieks par citu prieku. Cik patiesi mēs būtu, atbildot, ka tas tā ir? Vai dziļākajā būtībā neslēptos neapmierinātība, ka priecīgais notikums nav piemeklējis mani, bet kādu citu? Vai tajā brīdī nebūtu pasniegta roka liekulībai un nerastos vēlēšanās sevi parādīt labāku, nekā tas ir patiesībā. Raksturīgi, ka, satiekot kādu pazīstamu cilvēku, uz tradicionālo jautājumu “Kā klājas?” skan ierasta atbilde: “Paldies, man klājas labi” (pat ja tā nav), jo katram savas problēmas jārisina pašam un citus tās neinteresē.
Tam nevajag būt pat ienaidniekam, kas nevēlas redzēt, ka otram dzīvē viss ir kārtībā. Kas spēj visvairāk priecāties par otra veiksmēm, sasniegumiem, par to, ka viņu pavada veiksme? Tie ir paši tuvākie un mīļākie cilvēki, ar ko kopā var justies droši un ar ko varētu apēst arī pudu sāls. Vai katram ir kaut vai viens tāds cilvēks – tuvinieks vai labs draugs, pie kura palīdzību varētu meklēt pat melnākajā nakts stundā. Tāds, kurš nepagriezīs muguru arī tad, ja pēkšņi būs mainījušies ierastie un izdevīgie apstākļi – augstais ieņemamais amats būs kļuvis vairs tikai par vīziju un naudas maka biezums tagad visbiežāk būs pielīdzināms santīmu vērtībai.
Cilvēks savā būtībā ir kā vientuļa sala, taču alkst pēc mīļuma un sirds siltuma. Katrs neatkarīgi no vecuma – liels vai mazs, no tā, kāds ir viņa materiālais stāvoklis – nabags vai bagāts. Pat tāds, kura sirds nav atvērta labestībai, kura prāts aprobežojas ar sliktām domām un ķermenis izstaro negatīvu enerģiju. Katrs sevi saprot un pazīst vislabāk, zina savas vēlmes un ko no dzīves vēlas saņemt. Klusībā lolo sapņus pēc kaut kā skaista un varbūt pat nesasniedzama. Dažbrīd kā mazs bērns varbūt vēlas noticēt pasakām, kurās notiek brīnumi. Un jāteic, ka tie notiek arī dzīvē!
Vienmēr esmu brīnījusies un varbūt atkārtošos apgalvojot, ka sacīt labus vārdus un nodarboties ar labdarību mēs cits citu galvenokārt mudinām tikai gada nogalē. Bet kā ir ikdienā? Vai tās pelēcībā neiederētos līdzjūtība, žēlsirdība un neviltots dāsnums? Dāvināšanas prieks ir paslēpts katrā, vajag tikai atrast īsto brīdi, jo bagāts cilvēks kļūst dodot, nevis ņemot, un neprasot, kāda par to būs atlīdzība. Nav taču grūti ikdienā savam bērnam pateikt “Es tevi mīlu”, lai arī to pirmo reizi darīsiet, kad viņam jau būs 11 gadi, saviem vecākiem pajautāt, vai šodien viņiem ir vajadzīga mana palīdzība. Tas būs tik skaisti un aizkustinoši! Un galvenais, ka to cilvēki gaida.
Tad tā arī darīsim!
