Mežā gudrāks zvērs, pilsētā – cilvēks, tā uzskata Lejasciema pagasta pašvaldības vadītājs Dainis Švika, kuram medības ir viens no veidiem, kā atpūsties no darba problēmām.
Mežā gudrāks zvērs, pilsētā – cilvēks, tā uzskata Lejasciema pagasta pašvaldības vadītājs Dainis Švika, kuram medības ir viens no veidiem, kā atpūsties no darba problēmām.
Nav grūti iztēloties Daini līdz ceļgaliem brienam pa sniegu ar šauteni plecā. Ne vienmēr gājēja domas saistās ar medījumu. Visbiežāk tās sajaucas ar apkārtējās dabas skaistumu un skaņām, kas valda mežā. Viņš nenoliedz, ka ikdienas darbs ar cilvēkiem nogurdina. Vienatnē vadītais laiks, stāvot uz masta, ir naudā nemērojama bagātība. Dainis saprot gados vecākus vīrus, kam mednieku pulcēšanās ir svētki. Tiem raksturīga atkalredzēšanās un gudru domu apmaiņa, izraušanās no rimti vadītām dienām lauku mājās.
Gadu gājis par dzinēju
“Cilvēks ir nācis no dabas, tāpēc viņa zemapziņā saglabājušies mednieka instinkti. Medības ir cīņa. Nevar teikt, ka vīrs ieiet mežā un apšauj zvērus. Tie atrodas savā teritorijā, kurā viņiem ir priekšrocības, kādu nav medniekam. Bieži zvēri, nevis mednieki, aiziet kā uzvarētāji,” saka Dainis. Viņš nepieder dzimtai, kur mednieka titulu pārmanto no paaudzes paaudzē. Medniekos Dainis iesaistījies pēc augstskolas beigšanas. Laikā, kad, būdams būvdarbu vadītājs, piedalījies šautuves izbūvē Lejasciemā.
Pirmo gadu Dainis bijis dzinējs. Tā bijusi vispārēji noteikta kārtība, kas šodien ir aizmirsta. Dzinēja panākumi viņam ļāvuši pamatīgi iepazīt apkārtējos mežus, izzinot to robežas un mastus. “Man patīk mednieku vidū valdošā atmosfēra. Neesmu tas, kas īpaši daudz dodas gaides vai individuālajās medībās. Ir vajadzīgs kolektīva gars, ko raksturo vīru pulcēšanās, medību taktikas apspriešana un atbildība.”
Gaides medībās mednieks kāda lauka vai meža stūrī uzmeklē paštaisītu būdu vai platformu kokā. Iekārtojas tajā un pacietīgi gaida zvēra parādīšanos. Dainis zina stāstīt, ka Rietumeiropā šo medību piekritējiem kokos iekārtas mazas mājiņas ar visām ērtībām. Pie mums viss esot primitīvāk. Ar pacietību bruņojies vīrs gatavs kā putns sēdēt pat uz koka zara. Lai dotos medībās uz gaidi, jābūt pašiniciatīvai. To nosakot mednieka vēlme – iegūt skaistu trofeju vai gaļu. Vērtīgu ragu tīkotājs visu vasaru diendienā dodoties uz gaidi līdz mājās atgriežoties ar cerēto guvumu.
Dainim patīk medības ar dzinējiem, kuriem galvenais esot mežā neapmaldīties. Bijuši gadījumi, ka pat pieredzējuši mednieki kļūdījušies. Daudzi teikuši, ka meža kvartāla šķērsošana ir nieka lieta, bet celmi, stigas un koki ir līdzīgi. Nav brīnums, ka cilvēks apjūk.
Nav vilka un staltbrieža
Dainis ir godīgs. “Medībās man galvenās bija trofejas. Bet mājās nesen nokāvām pēdējo cūku. Vecmamma atsakās vēl kādu barot, tāpēc ar laiku arī gaļas ieguve, iespējams, kļūs noteicošā, lai gan nekad neesmu bijis “gaļas” mednieks. Manā kolekcijā joprojām nav vilka un staltbrieža. Pēdējo pat tuvumā neesmu redzējis.” Viņš nobažījies par to, ka aizvien dārgāka kļūst maksa par medību platību valsts mežos. “Var norādīt, ka medības ir dārgs vaļasprieks, bet arī 70 un pat 80 gadus veciem vīriem ir tiesības uz kādu meža stūri, kur doties medīt. Ceru, ka maksas apjoma palielinājums notiks saprāta robežās.”
Medniekam ir princips
Pirms apmēram 20 gadiem mednieku galvenais ierocis bijusi bise. Maz ir vītņstobru šaujamrīku, jo to iegādei vajadzējis dažādas atļaujas, dažas saskaņotas pat partijas instancēs.
“Plinte nav vainīga, lai gan daudzi to vaino, jo tā ir vieglāk. Makšķernieki, ja “aiziet” zivs, parasti saka, ka tā bijusi liela, tāpēc norāvusies. Ja medniekam iznācis “nopūdelēt”, viņš saka, ka dzīvnieks esot bijis tāds nabadziņš, negribējies lodi tērēt. Medniekiem princips viens: ja esi trāpījis, tad izriez krūti un lielies, bet zini, ja netrāpīsi, vajadzēs nolīst maliņā un klausīties, kā pārējie vīri purpina.” Dainis izbaudījis abas šīs izjūtas un ir gandarīts, ka savulaik bijusi izdevība trenēties šaušanā. Par vērtīgāko ieguvumu un precizitātes apliecinājumu mednieks uzskata lūsi, tam pieskaitāmi arī aļņi, stirnāži un meža cūkas.
Ieskatās acīs apjukušam zaķim
Medniekam ir arī savs mednieka stāsts. “Stāvējām uz aļņiem. Mani norīkoja stāvēt purviņā ar skaistiem ciņiem. Stāvu. Gaidu, kad nāks alnis. Skatos. No viena ciņa uz otru pārvietojas balts zaķis. Viņš uzlec uz ciņa apmēram pusmetru no manis. Drosminiekam būtu jālec uz nākamo, bet dzīvnieks ierauga sev priekšā manus zābakus. To mirkli, kad zaķis lēnām cēla uz augšu sarkanās acis un lepnās ūsas, lai pārliecinātos, kas par savādu, neredzētu koku gadījies ceļā, neaizmirsīšu nekad. Tā dēļ ir vērts gadiem ilgi doties medībās. Tobrīd nespēju noturēties nesmējies. Zaķis apskatījies, ka es nemaz tik draudzīgs neizskatos, tikpat ātri aizlampačoja atpakaļ. Tie ir skaisti momenti. Lai gan dzīvojam laukos, ne vienmēr ikdienā ir laiks palūkoties apkārt.” Dainis iztēlojas medības salnas rītā, kad viss ir apsarmojis. Brīnumainā dabas pārvērtība liek atkāpties rūpēm.
Gatavot aknas ir jāprot
Ja viesībās blakām atrodas trīs mednieki, viņi jāizsēdina, lai kompānijai nevajadzētu klausīties tikai mednieku stāstus. Tiem vīri ļauj vaļu pēc medījuma sadales, kad lielā pannā prasmīgākie gatavotāji čurkstina dzīvnieka aknas. “Bez tā nevar iztikt. Mums bija vīri – aknu meistari, kas devušies uz citiem medību laukiem. Viņu vietā nākuši citi. Aknas var gatavot pēc “ēdnīcas varianta”, kas tās izklapē, apviļā miltos, olā un cep. Mums labāk garšo aknu mērce, kam pievienots krējums, pipari, alus un paegļa ogas. Ja aknu mazāk, dažkārt tām piemaļam klāt dzīvnieka plaušas, bet tā ir gaumes lieta. Vienalga, kā aknas gatavotas, vienmēr draud pārēšanās, jo dzīvnieka nodīrāšana un sadalīšana ir darbietilpīgs process. Āda un galva pienākas šāvējam.”
Medībās neiztiek arī bez dažādiem dzērieniem. Dainis stāsta, ka esot kolektīvi, kur mednieks, kas “nopūdelējis”, liek pudeli. Vēl citur to darot veiksminieks, bet trauku skaitu nosakot aļņa vai brieža ragu žuburu skaits. “Ja to ir daudz, tas dārgi izmaksā. Mums nav drakonisku noteikumu. Piemēram, Dundagā, ja divreiz izšauj, bet zvērs ar vienu no šāvieniem ir zemē, revanšs tiek prasīts arī par garām aizskrējušo lodi. Agrāk par nošautu vilku maksāja prēmiju. Tās saņēmējam ar to vajadzēja dalīties, atvēlot arī “galda tiesu”.
Sapratne atkarīga no mednieka
Dainis joko, viņa laulības stāžs esot krietni lielāks nekā mednieka, tāpēc esot rasts vidusceļš. Par dzīvesbiedres Gunas sapratni viņš nesūdzās. “Tā ir atkarīga no mednieka uzvedības. Neesmu izņēmums un glāzīti garām nelaižu. Pie aknu mērces tā der. Cits jautājums, – ja kādam tiek par daudz. Tas rada problēmas gan medniekam, gan ģimenei. Tādā gadījumā gaļas maiss nepalīdz.” Šodien likums par medībām prasa ievērot kārtību. Nevar būt tā, ka vienā rokā ir glāzīte, otrā – ierocis. Tam jābūt izjauktam un noliktam malā. Ja pārlieku apreibis mednieks stūrē automašīnu un aptur policists, bez ierunām viņu izslēdz no mednieku pulka un atņem ieroci. Stingrība saprāta robežās ir vajadzīga.
