Jūlijs ir laiks, kad paaugušies ežu mazuļi sāk iepazīt pasauli un sāk pirmās patstāvīgās pastaigas. Parasti tas notiek diennakts tumšajā laikā. Autovadītājiem ir grūti pamanīt uz brauktuves ezi, kurš tumsā saplūst ar ceļa vai ielas virsmas krāsu.
Jūlijā “Dzirksteles” rokās nonāca plaukstas lieluma ezītis, kurš tika atrasts Gulbenē, O.Kalpaka ielā, brauktuves vidū. Dzīvnieciņš nespēja uz priekšu dabūt asfaltam it kā pielīmētas pakaļkājas. Visādi citādi viņš izrādīja dzīvessparu. Pa telpu sparīgi sāka uz priekšu stumties ar spēcīgajām priekšķepām. Padzērās ūdeni, nobaudīja kaķa barību un pat jēlu zivi, bet pēc tam ievīstījās uz grīdas speciāli viņam noliktajā jakā.
Ežuks tika parādīts mazo dzīvnieku veterinārārstei Elitai Lesiņai, kura secināja – dzīvnieciņš, visticamāk, ir guvis traumu ceļu satiksmes negadījumā. Viņu varēja notriekt automašīna. Vai viņš būs dzīvotājs, to parādīs turpmākās dienas. Atgriezts savvaļā, viņš, visticamāk, ies bojā. “Es ļoti bieži redzu sabrauktus ežus uz brauktuvēm. Tas ir skumji,” saka veterinārārste.
Iesaistās dzīvnieku likteņos, tos žēlojot
Bijuši gadījumi, kad iedzīvotāji jautā speciālistiem pēc padoma, lai saprastu, kā aprūpēt šādus savvaļas dzīvnieciņus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nonākuši dzīvībai bīstamā situācijā un bez cilvēka palīdzības neizdzīvotu. “Kāda gulbeniete bija uzņēmusies rūpes par savvaļas ezi, kurš viņas privātīpašumā nelaikā pamodās no ziemas miega. Kādu laiku dzīvnieks tika turēts mājās, kamēr iestājās piemēroti laika apstākļi viņa atgriešanai dabā. Sieviete sacīja – bijis grūti. Ezis bijis ar raksturu,” stāsta E.Lesiņa.
Viņai šovasar padomus lūgusi vēl kāda cita gulbeniete, kura uzņēmusies rūpes par jaundzimušiem eža bērniņiem, kuri zaudējuši māti. Šo eža bērnu audžumamma ir Gulbenē labi pazīstamā Vija Pušķe – bērnudārza ”Auseklītis” vadītāja. Šobrīd viņa un pārējiem piederīgie mājās rūpējas par trim viņu pagalmā dzimušiem ezīšiem.
Sākumā bijuši pat pieci mazuļi vēl ar actiņām aizvērtām, taču divi zvēriņi nav izdzīvojuši. Pats spēcīgākais ezītis pēc piecu nedēļu ilgas aprūpes jau esot sācis savas patstāvīgās medību gaitas. “Viņš ir puse no liela eža,” saka V.Pušķe. Tā sagadījies, ka ežiem pēkšņi pazudusi mamma. Bijuši divi varianti: ļaut mazajiem nomirt vai arī parūpēties par viņiem.
V.Pušķei nebijis divu domu par to, kā ir jārīkojas. “Viņi staigāja pīkstēdami. Nevarēju badā atstāt! Darījām un palīdzējām, cik ir cilvēka spēkos. Sākumā turējām kastītē, barojām ar pipeti. Tagad galvenokārt barojam ar jēlu maltu gaļu un uzpilinām tai zivju eļļu. Veterināraptiekā man teica, ka var uzpilināt arī linsēklu eļļu. Taču maniem ežiem tā negaršo. 200 gramu maltās gaļas maniem trim ežiem pietiek piecām dienām. Viņi nav jāpārbaro!
Turēt savvaļas dzīvnieku nav likumīgi
Latvijā spēkā esošie normatīvie akti pretrunīgi tulko ievainota savvaļas dzīvnieka turēšanu, ierobežojot šā dzīvnieka brīvību. No vienas puses Dzīvnieku aizsardzības likums nosaka, ka slimiem un ievainotiem dzīvniekiem ir sniedzama palīdzība, ja nepieciešams, pat pieaicinot praktizējošu veterinārārstu. No likuma izriet, ka par šādu izveidojušos situāciju ir jāinformē pašvaldība, kura tālāk arī rīkojas.
Tāpat likums paredz – ir jānodrošina bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušo savvaļas dzīvnieku izmitināšana un aprūpe, izveidojot dzīvnieku patversmes vai slēdzot līgumus ar fiziskām vai juridiskām personām par šo pakalpojumu sniegšanu. Taču realitātē to nodrošināt ir problemātiski. Ne katrā pašvaldībā ir dzīvnieku patversme, arī Gulbenes novadā tās nav. Turklāt ne katra dzīvnieku patversme nodarbojas ar nelaimē nonākušu savvaļas dzīvnieku glābšanu. Toties katrā pašvaldībā ir dzīvnieku draugi un arī kāda sabiedriskā organizācija, kura rūpējas par nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem. Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja Ira Žeigure “Dzirkstelei” saka – viņai ir pilnībā saprotama to iedzīvotāju rīcība, kuri nevar vienaldzīgi paiet garām uz ielas ievainotam ezim vai bez mātes palikušiem eža mazuļiem. “Biedrība šādiem cilvēkiem ir gatava sniegt atbalstu gan ar padomu, gan praktiski,” saka I.Žeigure. Esot labi, ja pēc aprūpes savvaļas dzīvnieks ir spējīgs atgriezties dabā un dzīvot patstāvīgi, kā tas, visticamāk, notiks ar V.Pušķes aprūpē nonākušajiem ezīšiem, kuri izaugs un dzīvos turpat viņas māju tuvumā un, protams, šad tad atnāks pie audžumammas ciemos, lai pamielotos.
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš “Dzirkstelei” saka, ka, protams, vislabāk ir cilvēkam neiejaukties dabā, jo ir dabiski tas, ka kāds dzīvnieks neizdzīvo. Arī mamma savus mazuļus mēdz atstāt uz laiku, bet pēc tam atgriežas pie viņiem. Taču, ja jau ir notikusi cilvēka iejaukšanās, mamma var arī pārstāt rūpēties par bērniem. Tajā pašā laikā J.Ozoliņam ir saprotama cilvēku vēlme palīdzēt savvaļas dzīvniekiem, ja tie ir nelaimē.
“Mazuļus ņemt – to gan neiesaka neviens speciālists. Ja viņi ir apdraudēti, tad it kā vēl,” viņš uzsver. J.Ozoliņš uzskata, ka ar savvaļas zvēriņu glābšanu un aprūpi ir tomēr jādarbojas profesionāļiem. Taču Latvijā ir maz tādu iespēju. Tāpēc viņš piesauc dažas entuziastes, kas ar to nodarbojas profesionāli. Piemēram skolotu mežzini, kura pētījusi Latvijas savvaļā dzīvojošos zīdītājus, – Annu Āzi Žīguros. “Viņa ļoti profesionāli prot izaudzināt šādus dzīvniekus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nonāk cilvēka rokās,” stāsta J.Ozoliņš. Tāpat viņš par šādu māku slavē Latvijā populāro Velgu Vītolu, kura strādā Gaujas nacionālā parka Līgatnes dabas takās. Iedzīvotāji šīm prasmīgajām speciālistēm var taujāt pēc padoma. J.Ozoliņš vēl gulbeniešiem veiksmi bezpalīdzībā nonākušo ežu aprūpē un aicina tomēr turpmāk labi padomāt, pirms iejaukties dabas procesos.
No laikraksta “Dzirkstele” arhīva
