Pagātnei pieder laiks, kad parkā pie Gulbenes slimnīcas atradās neliela drūma ēka bez logiem un elektrības – morgs.
Pagātnei pieder laiks, kad parkā pie Gulbenes slimnīcas atradās neliela drūma ēka bez logiem un elektrības – morgs.
Tumšās vakara stundās cilvēki tai centās iet ar līkumu, nevarēdami izskaidrot, kādu izjūtu vadīti tā rīkojas. Iespējams, ka vainīgas ir bailes no mirušajiem, lai gan šodien vairāk jābaidās no dzīvajiem.
Šodien Gulbenes slimnīcas morgs atrodas citā ēkā. Vasarā tā atgādina puķu namiņu, jo ārpusē uz palodzēm izkārtotas puķu kastes, nelielajā pagalmā izveidotas dobes, iestādīta neliela bērzu birztala. Arī telpās rasta vieta dažādiem telpaugiem. To vidū pārākais ir apmēram divus metrus augsts kaktuss. Puķes te zied par spīti nāvei. Tāpat kā vienu ziedu nomaina nākamais, arī dzīvē katru brīdi kāds šķiras no šīs pasaules, kāds tajā piesakās no jauna.
Mēs varam baidīties un varbūt nepatikā noskurināties, izdzirdot vārdu morgs, bet tajā strādā cilvēki, kas diendienā gādā par mirušajiem. Mums ir svešas darbinieku izjūtas. Mēs izbrīnā vaicājam, kā viņi to spēj, un aizmirstam, ka neviens nav darināts no tērauda, bet ir izjūtām, pārdzīvojumiem un emocijām bagāts.
Tādas ir Gulbenes rajona tiesu medicīnas ekspertīzes nodaļas pacientu reģistrētāja Inese Abakoka un patoloģiskās anatomijas un tiesu medicīniskās ekspertīzes sanitāre Ilze Lesiņa. Darbinieces atzīst, ka pie nāves nav iespējams pierast, tāpēc pēc darba viņas relaksējas, strādājot dārzā.
Inese atšķirībā no citiem dārza platību nemitīgi palielinot. Turp viņa dodoties, pavadā vezdama astoņus kilogramus smagu runci.
Ne katrs to spēj
Ikviens tuvinieks mirušo pēdējo reizi vēlas skatīt glītu, tāpēc darbinieces dara visu, lai šo vēlmi izpildītu. Bijuši gadījumi, ka tuvinieki izteikuši vēlmi paši saģērbt aizgājēju, bet tad, kad praktiski to vajadzējis darīt, to nav spējuši.
Inese un Ilze pārliecinājušās, ka emocionāli grūti iezārkot pazīstamus cilvēkus, ar kuriem būts kopā ikdienā. Gulbene tomēr ir maza pilsēta. “Pie mums ienāk pazīstami cilvēki, raud, ir izmisuši. Dažbrīd gandrīz pašām jāraud līdzi, bet nevaram nemitīgi raudāt. Jo piederīgais ir vairāk bēdu nomākts, jo mums jābūt stiprākām, jānomierina. Aizejot uz kapiem, nespēju aptver, cik daudz mirušo tur guļ, kas pēdējo reiz aprūpēti ar mūsu rokām,” saka Inese.
Kā “pēdējā svaidīšana”
Tiesu eksperta kabinets, kurā ikdienā sastopama Ilze un Inese, ir neliels, silts un gaišs. Zilgano ekrāna aci spīdina dators. Uz rakstāmgalda rindojas dokumentu mapes un reģistrācijas burtnīcas. Ir dienas, kad mazā telpa ir cilvēkiem pieblīvēta. Izejot cauri divām durvīm, nonākam telpā, kur veic sekcijas. Tās vidū – spožs metāla galds, aprīkots ar izlietni, siltā un aukstā ūdens padevi. Ir flīzēta grīda. Uz palodzes – puķes. Rindojas spectērpi.
“Galds ir ērts, lai mirušo rūpīgi nomazgātu. To mēs saucam par “pēdējo svaidīšanu”. Ir gadījumi, ka talkā ņemam pastu un veļas ziepes, lai mirušo atbrīvotu no netīrumiem. Ilze sevi dēvē par bārdu meistari, bet Inese – par kosmetoloģi. “Ilze prot meistarīgi noskūt bārdu. Mans uzdevums – sakārtot matus un seju,” stāsta Inese.
Vienā no telpām atrodas vairāki plaukti. Tajos rindojas dezodoranti, smaržūdeņi, odekoloni, lokšķēres un krēmi. “Mirušajam ar lokšķērēm saveidojam matus. Grimējam seju. Tas īpaši nepieciešams pēc traumām. Esam veikušas pat uzacu korekciju, lai aizgājējs izskatītos labāk, jo tuvinieki to uzlūkos pēdējo reizi. Protams, nevienu vecu cilvēku par izkrāsotu lelli netaisām.” Vairākkārt darbinieces mazgā un gludina arī drēbes, kas paredzētas mirušā ģērbšanai.
Piemeklē apģērbu
Gadās, ka tuvinieki mirušā ģērbšanai atnes vairākus uzvalkus, blūzes, svārkus, apavus, zeķes un citu. To, kas paliek pāri, atpakaļ neņem, jo ievēro ticējumu, ka tas, kas domāts aizgājējam, dzīvajam neder.
“Neko no atstātā ārā nemetam, bet krājam lielā kastē. Ir daudzi gadījumi, ka atved mirušo, kam nav nekā. Tad no mūsu krājumiem to saģērbjam tik glīti, ka pat tuvinieki brīnās. Nost ģērbt nelika, tikai brīnījās, ka nekad dzīvē tik glīts nav bijis. Ģērbšanu veicam bez tuvinieku klātbūtnes, izņemot gadījumus, kad viņi to īpaši vēlas. Cilvēki paļaujas uz mums. Apzināmies, ka iespējas ļaudīm ir dažādas. Mēs to nenosodām,” stāsta Inese.
Ir gadījumi, kad medicīnas darbinieki pat aizliedz piederīgajiem ģērbt mirušo. Tas ir saistīts ar dažādām infekcijas slimībām.
Darbinieces atzīst, ka emocionāli vissmagāk ir iezārkot bērnus un jaunus cilvēkus. Viņu rokas vēl ilgi pēc tam glabā sajūtas, ko radījusi bižu pīšana meitenītēm. Klausos Ineses un Ilzes atmiņās. Domāju par to, ka psihologa padoms šādos gadījumos ir vajadzīgs arī Ilzei un Inesei.
Mums jāvar un jāiztur
Ilzei, kas savulaik strādājusi slimnīcas laboratorijā, nācies piedalīties sekcijās, tāpēc izveidojies rūdījums. Inesei pie visa vajadzējis pierast daudz īsākā laika periodā. “Pirmajā darba gadā kopā ar tiesu ekspertu pirmo reizi piedalījos sekcijā. Dakterim, atverot līķi, man griesti sašūpojās un viss sagriezās. Domāju, ka tūlīt paģībšu, tāpēc pie sevis skaitīju, ka man jāiztur. Arī mirušo ģērbšanu ierādīja dakteris. Sākumā, pogas pogājot, drebēja rokas. Pamazām pieradu.” Bailes vai nepatika pret mirušo darbiniecēm nav bijusi nekad, bet sevi pārvarēt vajadzējis vairākkārt. Tad darbinieces saskatījušās, viena otrai iegalvojot, ka var visu, ka darbs jāpaveic iespējami labāk.
“Mūsu izjūtas ir mūsu problēmas. Tas nenozīmē, ka varam atļauties darbu paveikt slikti. Arī tad, ja cilvēks aizgājis bojā autoavārijā, un nākas salikt kopā pa gabaliem, to veicam, cik labi vien iespējams,” piebilst Ilze.
Sapņos nerādās
Ir ļaudis, kas norāda, ka neizpildīta mirēja vēlēšanās liekot tam dzīvos uzmeklēt sapņos. Inese un Ilze stāsta, ka viņām mirušie sapņos nerādās. “Tas nozīmē, ka visu esam izdarījušas pareizi. Mājās aizgājušas pārdomājam, vai viss izdarīts, kā vēlējās tuvinieki. Esam pat nakts vidū braukušas uz morgu, lai atkārtoti par to pārliecinātos. Arī no rīta vispirms dodamies raudzīt, vai viss kārtībā. Īpaši, ja tā ir bēru diena.” Inesei vairākkārt vajadzējis pārliecināt tuviniekus, ka arī pērkona laiks neietekmē tos, kas atrodas saldētavā.
Darbiniecēm tuvinieki bieži jautā, kas liekams zārkā. “Stāstām, ka mūžības ceļā līdzi dodama matu suka, kabatlakatiņš un daži santīmi, jo, ieejot pa mūžības vārtiem, ir jāmaksā. Daži zārkā vēlas likt kādu saldumu, mīļu grāmatu vai rotaļlietu. To neliedzam. Ticīgie vēlas ielikt krustiņu, svētbildi vai rožu kroni.
Savukārt vecticībnieki iedod mums sarakstu, lai zinātu, kādā kārtībā mirušais ģērbjams. Tam ir strikti noteikumi. Mums dots padoms zārkā nelikt spoguli. Kāpēc – nezinu,” stāsta Inese.
Viņa un Ilze tuviniekiem dod padomu ievērot vairākas patiesības. Pirmām kārtām, raudzīties, lai būtu visi apbedīšanai vajadzīgie dokumenti, otrkārt, nebaidīties. Būt drošiem, ka viss ir kārtībā. Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar apbedīšanas firmu “Ritums” un “Kalmes”.
Negribot jāatzīst, ka katru gadu palielinās mirušo skaits, īpaši gados vecāku cilvēku vidū. Nepietiek naudas zāļu iegādei un ārstu apmeklējumam, sarežģītu operāciju veikšanai un rehabilitācijai. Slimības atklājas, kad ir jau par vēlu. Vairākus mēnešus iepriekš domājam un gatavojamies jaunas dzīvības nākšanai pasaulē Cilvēka aiziešanai neviens negatavojas, dienu un stundu neparedz. Varbūt tāpēc Ilzei un Inesei nācies vairākas dienas pavadīt pie telefona, lai sameklētu aizgājēja tuviniekus. Zvanīts pat uz Igauniju.
Tikai abpusēja saskaņa darba ikdienā Inesei un Ilzei ļāvusi izturēt, ļāvusi būt stiprām un mierīgām. Viņām tas nav viegli, bet ikvienam darbam ir nepieciešams cilvēks, kas to paveic. Arī morgā.
***
Kas ir nāve?
– Šaisaulē cilvēka mūžu lemj Dievs un Laima, bet viņsaulē tas nonāk Veļu mātes un Velna aprūpē. Nāve te ir tikai kalpone – pakaļnācēja, pārvedēja citā pasaulē. Viņa ir izpildītāja, kas iet sūtāma, nevis pašas gribas vadīta. Aiz viņas stāv citi – lielāki, stiprāki spēki. Tālab nāve nav tas briesmīgākais spēks. Senču attieksme pret nāvi bijusi dabiskāka un mierīgāka nekā mums tagad. Vispirms jau tāpēc, ka miršanu cilvēki uztvēra nevis kā visa izbeigšanos, bet kā pāreju citā pasaulē un dzīvē, kur cilvēki tāpat turpina savas gaitas. Ļaudis nejutās šķirti no mirušajiem tuviniekiem, jo ticēja, ka tie seko viņu dzīvei, palīdz grūtos brīžos un nāk ciemos rudens novakarēs.
– Nāve ir vistaisnīgākā uz pasaules. To nevar piekukuļot nedz ar mantu, nedz naudu. Nāve ņem gan bagāto, gan nabago. Tā ir līdzcietīga, jo aizved sev līdz tos, kam šaisaulē jācieš. Ar nāvi nedrīkst dzīt jokus un to piesaukt, jo tā ir dzirdīga un atsteidzas, kad nemaz neesi gribējis viņu sastapt.
– Mūsu senči vērojuši un zinājuši dažādas zīmes, kas vēstī nāvi. Nāves ziņu bieži atnes putni – tās vēstneši – to vidū ir krauklis, dzeguze, pūce, apogs. Ja mājas tuvumā kaļ dzenis, tad arī saka, tas kaļot kapu krustu. Nāve var dot ziņu arī, klauvējot pie loga vai durvīm. Arī ausu džinkstēšana nesolot neko labu. Tādā reizē jānoskaita: “Sit ausī spindzele, sauc mani veļās! Ej pate veļās, man basas kājiņas. Labā, kreisā, kreisā, labā!” Nāvi, ko cilvēki nevar ieraudzīt, var redzēt cilvēkam tuvākie mājdzīvnieki – zirgs un suns.
– Pasākās senči iztēlojušies, kā būtu tad, ja nāves nemaz nebūtu – cilvēki dzīvotu un dzīvotu. Izrādās, ka ar laiku tāda mūžīga dzīvošana apnīk un kļūst par slogu. Vecie sāk pēc tās ilgoties. Bet, kad nāve atnāk pēc savas tiesas, ļaudis lūdzas vēl kaut mazu brītiņu padzīvot šaisaulē. Tāda ir cilvēka daba – lai kādu dzīvi viņam solītu viņā saulē, tomēr ilgāk gribas pasildīties šajā pašā.
