Šorīt ievēroju, cik skaista ir kļuvusi kļava, kurai es braucu garām katru dienu – sārti oranža, saules staros izskatās kā ugunskurs. Oktobris. Tātad jau pagājis mans pirmais studiju mēnesis. Sākotnējais uztraukums par to, kā tas atkal būs –, mācīties un darīt to kopā ar pavisam jauniem cilvēkiem – ir izrādījies velts, jo jauniešiem ir tikpat interesanti ar mums būt kopā kā mums ar viņiem. Manu bērnu draugi mani sauc par mammu, pie tā es esmu jau pieradusi – mums ir draudzīgas, uzticības un mīļuma pilnas attiecības, bet šie jaunieši man bija gluži sveši. Ir tik interesanti vērot, kā sākotnējais izbrīns par šiem “aizvēsturiskajiem studentiem” pamazām pārvēršas cieņā un apbrīnā, redzot, ka “tie vecie” ir dikti gudri.
Dzīves un darba pieredze, izglītojošie pilnveides kursi un skolas, pieredzes apmaiņas pasākumi, kas gadiem ir krājušies kaudzītē, šobrīd tiek vilkti ārā un likti lietā. Protams, ne visi. Neskrienu ar karogu pa priekšu un nestāstu, ka nu jau tikpat, cik šiem jauniešiem ir gadu, katru dienu mans darbs ir saistīts ar datora lietošanu, ka ikdiena paiet, izstrādājot un noformējot dokumentus, ka ir bijis manā dzīvē posms, kad mācīju jauniešiem datora lietojumprogrammas. Lai viņi paši redz, ka viss ir ne tikai jauniešu rokās, bet arī mēs – tie, kam pāri četrdesmit – esam izglītoti, varoši un interesanti.
Mums katram ir savas priekšrocības attiecībā vienam pret otru. Mēs neesam ne augstāki, ne zemāki, mēs esam līdzvērtīgi un pavisam vienādi pasniedzēju priekšā. Mums ir vienādas iespējas gūt gan zemas, gan augstas atzīmes, tomēr tām manā uztverē nav nekādas nozīmes, jo primārais man ir jauniegūtās zināšanas. Man nevienam nav jāatskaitās par sekmēm! Un tā ir šābrīža burvība.
Ja tevi vēl māc šaubas – mācīties vai ne – tad zini: ir īstais laiks!
Īstais laiks mācīties
00:00
09.10.2018
28