Ziemassvētku vakarā šogad priecāsies kāda puisēna sirds. Aivaram paliks desmit gadi un viņš tic, ka šī diena būs īpaša.
Ziemassvētku vakarā šogad priecāsies kāda puisēna sirds. Aivaram paliks desmit gadi un viņš tic, ka šī diena būs īpaša.
Dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tādēļ, ka šos svētkus viņš svinēs kopā ar jaunu mammu Biru (Ozolkalna pamatskolas skolotāju Birutu Rukmani, mājinieki viņu sauc par Biru), varbūt tādēļ, ka šogad svētku galdā būs torte ar desmit svecītēm, varbūt tādēļ, ka ir visas cerības, ka šoreiz Ziemassvētku vecītis būs saņēmis viņa rakstīto vēstuli ar dāvanu sarakstu un nepaies garām mājai, kurā gaida Aivars.
“Man patīk dzimšanas diena. Patīk, ka tā ir ziemā. Ir sniegs, var pikoties, braukt ar ragavām. Tad var saņemt dāvanas,” saka Aivars Kļaviņš, kas mācās Ozolkalna pamatskolas 4. klasē. Lai arī viņš smaida un ir gaišs puisēns, dzīve viņam nav bijusi viegla. Tomēr tumšās dienas viņš ar ļaunu prātu neatminas, bet runā kā par pagājušu laiku. “Man tikai vienreiz dzimšanas dienā bijusi torte. Tas bija pagājušajā gadā, kad mamma vairs nedzēra un mums bija naudiņa. Toreiz gan mamma bija ļoti slima. Es atceros, kā mamma man uzdāvināja mīkstu lācīti. Man tā ir mīļākā dāvana. Šogad es Ziemassvētku vecītim uzrakstīju, ka dzimšanas dienā vēlos saņemt mašīnu ar pulti, beibleidu (nelielu uzgriežamu “vilciņu”) un lielu konfekšu paku. Vienreiz gribu saēsties konfektes pilnu vēderu,” saka Aivars.
Mammu mīl, lai kāda viņa bijusi
Kad pagasta padomes darbinieki vairākas reizes pārliecinājās, ka mazais, nesen dzimušais Aivars dzīvo aukstā, nekurinātā dzīvoklī plānās drēbītēs, ka mamma par viņu nerūpējas pietiekami, mazo bērniņu ievietoja bērnunamā. Tur Aivars pavadīja savas dzīves pirmos gadus līdz pat skolas gaitu uzsākšanai. Tur viņš esot sācis baidīties no zirnekļiem. Tas ir vienīgais, no kā Aivars baidās vēl šodien. Ne no vientulības, ne no grūtībām, ne no tā, ka kādreiz var palikt bez pusdienām. Tikai no zirnekļiem. Citi bērni bērnunamā ar tiem baidījuši.
Vēlāk viņam atļāva atgriezties pie mammas. Tomēr ikdiena bijusi grūta. Reizēm viņš ēdis zaļus kartupeļus, jo mājās neesot bijuši sērkociņi, lai iekurinātu plīti. Mamma vienmēr solījusi, ka nopirks ēdamo, tomēr, saņemot naudu, visu nodzērusi. Reizēm viņam nācies redzēt, kā mammas draugs sit mammu, pašam bija jāskrien basām kājām prom no mājas. Lai arī māja ir skolas tuvumā, uzsākot skolas gaitas, Aivars dzīvoja internātā.
Pirms diviem gadiem mamma smagi saslimusi un mainījusies. Aivars tādu viņu gribot atcerēties vienmēr. Lai arī viņa ilgi uzturējusies slimnīcā, tomēr mājās bijis ēdiens, mamma nav dzērusi. Viņš varējis pie viņas pieglausties. Mamma sākusi ticēt Dievam un apmeklēt Gulbenes Vasarsvētku draudzi “Atvērtās debesis”. Viņa gulējusi slimnīcā un pa brīvdienām Aivars devies pie klases audzinātājas Birutas, kas par viņu rūpējusies. Šoruden mamma nomira un nu Aivars ir Birutas aizgādniecībā uz nenoteiktu termiņu. Aivars atzīst, ka pēc mammas skumst. Lai kāda viņa bijusi, tā bijusi mamma. Un tas esot ļoti skaists vārds.
Bez Aivara māja ir tukša
“Es pieradu pie Aivara. Tajās nedēļas nogalēs, kad viņš pie manis nebija, māja šķita tukša. Man viņa bija žēl. Mēs abi līdz pēdējam ticējām, ka mamma izdzīvos un būs labi, jo vasarā viņa sāka “otru dzīvi”, sasparojās. Mums bija sarunāts, ka viņa maksās par skolas pusdienām, jo pašai vairs nebija spēka tās pagatavot. Aivars vispirms skolā paēda pats, tad paņēma arī mammas porciju un uzreiz skrēja uz mājām, lai mammu pabarotu. Aivara mamma gribēja dzīvot un cīnīties par bērniem. Pārāk vēlu viņa to bija sapratusi.
Kad viņa gatavojās aiziet, vēlējās, lai Aivars paliek pie manis. Arī Aivaram prasīju, kur viņš labāk grib dzīvot – pie manis, bērnunamā vai pie kāda cita. Bērnam bija grūti atbildēt. Viņš uz daudziem jautājumiem atbild ar vārdu “nezinu”. Tomēr es ceru, ka viņš pie manis jūtas labi,” saka Biruta.
Visu sāk mācīties no nulles
Aivars, dzīvojot kopā ar Birutu, daudzas lietas tikai sāk apgūt. Piemēram, trauku slaucīšanu, mājas drēbju pārģērbšanu, rūpēties par savām mantām. Viņi satiekot labi. Kopā patīkot spēlēt spēles. Aivaram ir laba sirds, viņš prot dalīties. Rudenī no Birutas dārza viņš uz skolu atnesis ābolus un dalījis tos citām skolotājām un klasesbiedriem. Nesen viņš kopā ar Birutas lielajiem bērniem strādājis mājas darbus un dedzinājis zarus. Pēc paveiktā darba saņēmis latu. Par visu naudu viņš nopircis lielu tūti ar konfektēm un bijis dāsns – ēdis pats un cienājis arī citus.
Aivars dzīvo kopā ar Birutas lielajiem dēliem, ar laiku viņam būšot pašam sava istaba. Tagad viņš ir iemācījies, ka pamostoties ir jāsaka “labrīt”. Pēc katras ēdienreizes viņš pasaka “paldies” un pats nokopj savus traukus. Viņš palīdzot arī sanest malku. Viņam patīk pērties pirtī, pēc tās mājās vienmēr atgriežas sarkans kā vēzis. Pēc pirmās pirts reizes viņš klasesbiedriem stāstījis, ka mazgājies uz galda. Vēlāk Biruta paskaidrojusi, ka tā ir bijusi lāva.
Reiz Biruta no rīta aicinājusi Aivaru mazgāties, bet puisēns noteicis, ka esot nomazgājies jau savos sviedros. Pērn Biruta viņam nopirkusi zobu pastu, zobu birstīti un ziepes. Līdz tam tādu lietu Aivaram nebija. Biruta nolēmusi Aivaru izvadāt pie ārstiem, lai pārliecinātos un gūtu iekšēju mieru, ka Aivars ir vesels. Viņš ir tik sīciņš.
Pirmoreiz raksta apsveikumus
Biruta saņēmusi pirmo aizbildniecības naudu. Par to Aivaram nopirktas jaunas kurpes, bikses, krāsas. Aivars varēja šogad nopirkt arī Ziemassvētku atklātnītes, mācījies tās rakstīt un bijis priecīgs, ka draugi skolas pastā saņems viņa rakstītos apsveikumus. Pirmo reizi būs apsveikumi no Aivara.
Aivars gaida dienu, kad mājās būšot atnesta eglīte, lai varētu to pušķot. Līdz šim nekad Ziemassvētkos viņa mājās svētku egles neesot bijis.
Skolā tagad Aivaram ejot labāk. Agrāk mācības sagādājušas lielākas grūtības. Ziemassvētku liecībā gan būšot viena nesekmīga atzīme, tomēr Aivars ir apņēmības pilns mācīties un censties. Burtnīcās cenšoties rakstīt un darbus darīt cītīgāk. Pašam tagad esot prieks skatīties savās burtnīcās.
Iepriekšējos gados retais gribējis sēdēt Aivaram blakus. Tagad viņam esot arī draugi. Aivaram savā dzīvē nācies dzirdēt lamuvārdus, tagad viņš mācoties no tiem atradināties un pierast pie labajiem vārdiem.
Savu jauno mammu mājās viņš sauc par Biru, bet skolā – par skolotāju. Pats saka, ka mājās viņa esot mīļa, bet skolā jāsaprot, ka tā ir skolotāja. Mājās viņš diezgan bieži pieglaužoties pie Birutas, lai viņu samīļotu. Biruta ir pārsteigta, cik patiesi Aivars var priecāties par sīkumiem. Un ilgi atcerēties labo. Aivaram jāmāca cilvēciskās jūtas. Viņa dzīvē bijis tik maz mirkļu, lai iemācītos un redzētu labāko, ko cilvēki spēj cits citam dāvāt – mīlestību, rūpes, sapratni. Viņam jāliek saprast, ka viņš ir vajadzīgs. “Es ticu, ka Aivaram ir laba sirds. Ja man nebūtu šīs ticības, tad būtu grūti,” saka Biruta.
Lūgs Dievu par sevi
Šogad savā dzimšanas dienā Aivars kopā ar Biru dosies uz Gulbenes katoļu baznīcu. Aivars apsolīja, ka viņš lūgšot Dievu, lai varētu būt labs, laimīgs, labi mācīties. Lai citi par viņu varētu priecāties. Kopā ar Biru viņš dosies uz kapiem apciemot savu mammu. Aivars viņai pateikšot, ka viņam klājas labi.
