Bijušās rūpnīcas “Straume” 4.ceha direktoram Dailim Kaparšmitam mājās joprojām ir tepat Gulbenē ražotais elektriskais gludeklis, kurš vēl labi kalpo, lai gan pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Savulaik diennaktī tika saražoti apmēram 2000 gludekļi, kā arī piekaramās atslēgas, virtuves kārbas, eņģes, pastkastītes un citas vajadzīgas lietas. Tagad liela rūpnīcas daļa ir tukšu telpu komplekss, kuru atdzīvināt vēl arvien cer D.Kaparšmits. Viņš ir viens no rūpnīcas kompleksa īpašniekiem, kas piedalījies AS “Eneko” ražotnes izveidē.
“Tur nav ne Gulbenes alus darītavas, ne Emzes vairumtirdzniecības bāzes variants. Tur viss vēl ir. Ražošanas iekārtas nav nodotas metāllūžņos, jo tās vēl var noderēt. Turklāt rūpnīca elpo, jo tajā tiek ražoti metāla jumtiņi elektrības stabiem. Manuprāt, esam vienīgie Latvijā, kas gatavo stabu “cepurītes”, tāpēc 30 00 jumtiņu pasūtījums ir gan šim, gan nākamajam gadam. Tas nozīmē, ka varam izdzīvot, uzturēt ēkas un samaksāt nekustamā īpašuma nodokli pašvaldībai,” pamato akciju sabiedrības “Eneko” valdes loceklis D.Kaparšmits.
Uzņēmumu filiāles reģionos rada darbavietas
Protams, salīdzinoši neliela ražotne un daļas telpu noma meža tehnikas remontam nav nekas dižs salīdzinājumā ar ražošanu, kāda bija rūpnīcas cehā līdz 1995.gadam. Tiesa, tad jau tā bija sadzīves tehnikas rūpnīca, nevis “Straume”. Tolaik notika rūpniecisko uzņēmumu reformas, kas beidzās ar to likvidēšanu. Vai varēja saglabāt ražošanu rūpnīcā? Ar zināšanām un pieredzi, kāda D.Kaparšmitam ir tagad, viņš pieļauj šādu iespēju. Tomēr atzīst, ka nebūtu vienkārši pārorientēties, jo gludekļu komplektācijai nepieciešamās detaļas tika saņemtas no citām toreizējām padomju republikām. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas uzņēmums vairs nevarētu tās iegādāties par samaksu un nosacījumiem, kādi bija vienotajā ekonomiskajā sistēmā. Turklāt atmaksu par saražotajām precēm vairs nevarēja saņemt, ņemot vērā naudas atšķirības neatkarīgajā Latvijā un, piemēram, Ukrainā. “Iznāca, ka strādājam ar zaudējumiem, tāpēc VID uzrēķināja arī soda naudas. Tas bija iemesls gan “Straumes”, gan VEF un citu rūpnīcu maksātnespējai. Tāda toreiz bija valsts politika,” skaidro D.Kaparšmits. Viņš uzskata, ka vajadzēja vietējo rūpnīcu ražošanu orientēt vienotam mērķim. Tā varētu būt kuģu būvniecība, lai visiem būtu darbs. Piemēram, “Straume” kuģiem ražotu atslēgas, VEF – sakaru iekārtas, “Latvijas finieris” – koka detaļas kajītēm… “Tas ir fantāzijas līmenī, bet iespējams, ka tāda virzība varētu arī izdoties,” spriež uzņēmējs. Diemžēl dominēja uzskats, ka Latvijā rūpniecība nav vajadzīga, bet jāattīsta transports un tūrisms. “Lai valstī nodrošinātu labklājību, ir jābūt attīstības vīzijai. Nav citu iespēju, kā attīstīt ražošanu, kas dod ienākumus. Vienīgais, kas var radīt kopproduktu un ienākumus valstij, ir uzņēmējs. Pārējie var tikai pārdalīt saražotos ienākumus,” uzsver D.Kaparšmits. Viņš secina, ka jaunievēlētie Saeimas deputāti domā galvenokārt par pārdali, nevis attīstību. “Jaunās konservatīvās partijas” līderis Jānis Bordāns piedāvā citām partijām ministrijas, nevis vienojas par veicamajiem darbiem. “Tagad ir iecere, ka vajag tikai 30, nevis vairāk kā 100 novadus. Vai tāpēc vairāk un labāk tiks attīstīta ražošana? Kāds no tā būs labums?” nesaprot uzņēmējs. Viņam bažas rada tas, ka drīzumā beigsies iespēja saņemt Eiropas Savienības fondu naudas finansējumu attīstībai.
D.Kaparšmits atgādina, ka savulaik Alūksnē bija VEF filiāle, Gulbenē – “Straumes” un “Alfas” cehs, Madonā – elektrospuldžu rūpnīcas filiāle. “Gandrīz katrā pilsētā bija kāda lielā uzņēmuma ražotne. Tādēļ bija darbs cilvēkiem: “Alfā”, pēc tam “Mitrānā” bija 300 – 400 strādnieki, “Straumē” – apmēram 300. Lielie uzņēmumi arī investēja mazpilsētās. Tagad viss ir otrādi – tiek uzskatīts, ka reģioniem nav nākotnes, tāpēc te nevajag ne skolas, ne labus ceļus. Manuprāt, tieši tāda varētu būt reģionu attīstības vīzija. Par tās pozitīvu ietekmi liecina pieredze,” pamato uzņēmējs.
Piedāvā ražošanai piemērotas telpas un infrastruktūru
Pēc rūpnīcas “Straume” likvidēšanas ir bijuši vairāki uzņēmēja mēģinājumi attīstīt cita veida ražošanu: gatavoja kamīnmalku, audzēja austersēnes, vēlējās ražot vēja ģeneratorus. Lai gan tie ir bijuši neveiksmīgi, šie mēģinājumi ir ļāvuši saglabāt rūpnīcas ēkas un visas komunikācijas darba kārtībā, turklāt ir atjaunots jumts. “Nevaru teikt, ka esmu saglabājis bijušo “Straumes” ceha ražošanu, bet tā platības un jaudas gan. Tur ir visa infrastruktūra un telpas, lai varētu īstenot idejas par kāda uzņēmējdarbības veida attīstību,” atzīst D.Kaparšmits. Viņš cer, ka atradīsies investors, kas izmantos iespējas, kādas var piedāvāt.
Šobrīd lietderīgi tiek izmantota gandrīz puse telpu. Uzņēmēju pārsteidz, ka novada pašvaldība centās izsolē iegādāties bijušo alus darītavu. Viņš uzskata, ka pašvaldībai nevajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību, bet to veicināt. “Vai, iegādājoties nekustamo īpašumu, turklāt ar parādiem, tiktu veicināta ražošanas attīstība? Vajadzētu panākt, lai uzņēmējs ar atvieglotiem noteikumiem pārņem alus darītavu un tajā investē. Pašvaldības uzdevums ir iekasēt nodokļus un uzņemties atbildību par infrastruktūras sakārtošanu,” spriež uzņēmējs. D.Kaparšmits skeptiski vērtē arī iepriekšējo pašvaldības ieceri veidot industriālo parku Šķieneros. Uzņēmējs norāda, ka ir jāsaprot, kas būs industriālajā parkā. Ja tā ir tikai iecere, tad industriālais parks ir tikai izkārtne. Laba pieredze industriālā parka un ražotnes izveidē ir kaimiņiem Alūksnes novadā, taču uzņēmējs uzskata, ka par tās lietderību vēl ir pāragri spriest. “Tomēr var secināt, ka Alūksnes novada pašvaldība vairāk cenšas atbalstīt un popularizēt uzņēmējdarbību. Par to liecina publikācijas pašvaldības izdevumā,” atzīst D.Kaparšmits.
Zaļās enerģijas ražošana ir jāatbalsta
Koģenerācijas stacija, ko izveidoja D.Kaparšmits un Ziedonis Jansons, vēl arvien sadarbībā ar SIA “Vidzemes enerģija” nodrošina siltumu un silto ūdeni gulbeniešiem. Tiesa, Dailim ar to nav vairs nekāda sakara. “Zinu, ka tagad koģenerācijas stacijā tiek izmantota cita tehnoloģija, bet ideja kalpo vēl šobrīd. Man prieks, ka stacijas dūmeņi kūp. Turklāt tagad tā ražo zaļo enerģiju, jo tiek darbināta ar šķeldu. Nav pareizi, ka šobrīd visi tiek mērīti ar vienu olekti un solīts likvidēt obligātā iepirkuma komponenti (OIK) elektroenerģijai. Protams, krāpšanos nevar pieļaut, nepamatoti maksājot par to, kas nav zaļā enerģija – ne koksnes, ne vēja, ne ūdens, ne saules radīta,” uzskata uzņēmējs. Viņš gan neņemas teikt, cik liels peļņas procents būtu jāmaksā zaļās enerģijas ražotājiem. “Tas nozīmē, ka ir jāpārskata OIK maksas nosacījumi, taču nav reāli no tā atteikties. Tādi solījumi ir kārtējais populisms, jo visā pasaulē zaļās enerģijas ražotāji tiek atbalstīti ar dotāciju,” norāda D.Kaparšmits. Viņš salīdzina, ka arī lauksaimnieki saņem Eiropas Savienības atbalsta maksājumus. Turklāt vēl tiek maksātas kompensācijas gan par plūdu, gan par sausuma radītājiem zaudējumiem.
