Kā auksta ūdens šalts pagājušā nedēļā pāršalca ziņa, ka arodu Rankā mācīties ar janvāri jau vairs nevarēs. “Dzirkstele” saņēma satraukuma pilnas vēstules gan no audzēkņiem, gan telefona zvanus no vecākiem. Viņi pauda gan sašutumu, gan izbrīnu. Kāpēc? Kas notiek? Nesaprotama bija rīcība, kāpēc pirmajiem par tomēr tik radikālu lēmumu tika paziņots tieši skolas audzēkņiem un skolotājiem. Vecāki bija tie, kas aicināja “Dzirksteli” ierasties pagājušajā piektdienā uz sapulci skolā. Par sapulces gaitu un to, kas tajā tika runāts, jūs varat izlasīt šodienas laikrakstā. Spiediens par to, ka mācībām Rankā jāturpinās, ir liels. To varēja just, atrodoties arī sapulcē skolas zālē. Vai tas notiks, vai tiks rasts kaut kāds kopsaucējs, kas apmierinās visus, rādīs laiks. Katrā ziņā mēs, “Dzirkstele”, sekosim līdzi šai notikumu ķēdei. Pēc piektdienas sapulces, kas notika skolā, kāds audzēknis atzina, ka pēc skolas absolvēšanas dosies prom no Latvijas, jo viņam nav pieņemama situācija, kas un kā notiek mūsu valstī. Mani tas nu nemaz nepārsteidza. Es noteikti atkārtošos, bet vēl joprojām neesmu mainījusi savas domas par aizbraucējiem, sakot, ka ne jau viņi nemīl savu zemi. Mīl un viņi vēlas te dzīvot! Tikai ļoti daudzi nevar samierināties ar to, kas un kā te notiek. Reizēm kaitina teiciens: veidojiet šeit kaut ko savu, kļūstiet par uzņēmējiem, esiet paši sev noteicēji. Jā, viss jau ir pareizi, bet tikai visi nevar būt uzņēmēji. Visiem tas nav dots. Mēs esam dažādi. Pilnīgi piekrītu kādai skolotājai, kura sapulcē norādīja, ka visi nevar būt ģēniji. Ir tādi, kuriem varbūt arī jāpalīdz apgūt kāds arods dzīvei, bet pēc tam viņš, iespējams, kļūs labs sava amata pratējs. Un visi nekad nespēs aiziet mācīties uz citu pilsētu. Skaitļi tabulās rāda teorētisko pieņēmumu, reālā situācija dzīvē izveidojās citādāka. Es noticēju skolotājai, kura teica, ka viņu darba pamatā ir sirds un mīlestība pret šiem bērniem. Patiešām noticēju! Redzēju, ar kādām acīm viens otrs audzēknis raudzījās uz skolotāju, kurš, iespējams, viņam ir vecāka vietā.
