Pēdējā laikā visai bieži nākas šo jautājumu dzirdēt psihologa kabinetā un tas izskan gan no skolotājiem, gan vecākiem.
Pēdējā laikā visai bieži nākas šo jautājumu dzirdēt psihologa kabinetā un tas izskan gan no skolotājiem, gan vecākiem.
Ziemassvētki nāk ar sakārtotību mājās un darbavietā. Steidzam uzpost telpas, lai tā izjustu gaidīšanas prieku. Gadās, ka, uzpošot namu, sakārtojam arī savu dvēseli, tā rodot mieru un paļāvību. Varbūt kādam šis laiks atnes ne tikai izpratni par sevi, bet kā piedošana un izlīgums nāk atrisinājums sarežģītām attiecībām.
Gadu no gada vispatiesākais svētku prieks dzīvo bērnos. Skolā pie svētku egles satiekas visi: čaklie un ne tik čaklie, rātnie un delverīgie, priecīgie un skumjie, aktīvie un tie, kas labāk noraugās, kā darbojas citi. Taču viņus visus vieno kas kopīgs – ikviens no viņiem ir ļoti vērtīgs. Tikai dažkārt mums, pieaugušajiem, jāpamana, kas slēpjas aiz mums tik neizdevīgās “sliktās uzvedības”.
Bērni atnāk uz skolu ar vērtībām, kuras apguvuši mājās, savā ģimenē. Straujā demokrātisko ideju attīstība ir iedragājusi tradicionālos uzskatus, taču tā ne vienmēr ir devusi iespēju nonākt pie jaunas un praktiski realizējamas izpratnes par mums pašiem un bērniem. Daudzas teorijas cenšas pievērst sev skolotāja uzmanību. Dažas no tām problēmbērnus uzskata par organisku vai sociālu trūkumu upuriem.
Parasti diskusijas par bērnu uzvedību beidzas ar vārdiem “visatļautība” vai “sodīšana”. Taču der zināt, ka atļaušana un sodīšana ir līdzīgas – tās abas ir karaļu un tirānu privilēģija, kuri “atļauj” pavalstniekiem baudīt zināmas brīvības pie zināmiem nosacījumiem un “soda” pavalstniekus, kad uzskata, ka šo brīvību izpausmes apdraud viņu kundzību.
Demokrātijā nav jēgas ne sodam, ne atļaušanai. Sods izraisa sacelšanos, pretestību, atmaksu. Savukārt atļaušana tiek uztverta kā pazemojoša un apvainojoša. Neviena teorija nevar aizstāt godprātīgumu, rūpju siltumu vai draudzīgumu, lai sasniegtu sadarbību ar bērnu. Tomēr bērnu labāka izprašana dažkārt mēdz būt noderīga.
Bērni tāpat kā pieaugušie grib justies nozīmīgi. Iekļauties, būt piederīgiem, būt nozīmīgiem citu acīs, ir svarīgi mums visiem. Savas vietas un nozīmīguma izjūtas iegūšana parasti nesagādā grūtības cilvēkiem, kuri ir attīstījuši savu interesi un ir sagatavoti piedalīties kopīgās dzīves attīstībā. Šādi cilvēki parasti ir labi sarunbiedri, un viņu cieņu aizsargā apkārtējie, kuri novērtē šo devumu.
Bērnus bieži audzina pārliecībā, ka viņiem nav jādod ieguldījums ģimenes un apkārtējās sabiedrības labklājībā. Viņiem liek izjust, ka “īsto” darbu spēj paveikt tikai pieaugušie. Bērns aug nedrošs par savu vietu starp citiem, nedrošs par spēju noturēt to. Tāpēc viņš ķeras pie negatīvas un nederīgas uzvedības, lai pats pārliecinātu citus par savu nozīmīgumu, vai vismaz izvairītos no izjūtas, ka atrodas nenozīmīgā sabiedriskā stāvoklī.
Bērns, kurš slikti uzvedas vienmēr ir nedrošs bērns.
Četrus izplatītākos sliktas uzvedības mērķus ir aprakstījis Rūdolfs Dreikurs. Pret bērnu sliktu uzvedību var izturēties gudri, kad to saprot. Pirmais mērķis ir uzmanība. Bērns ziņo: “Es neesmu izcils, bet es vismaz nepalikšu nepamanīts, ja spēšu panākt īpašu uzmanību, satraukumu vai pakalpojumu.” Otrais mērķis ir vara. Bērns it kā saka: “Es varu nebūt uzvarētājs, bet es vismaz varu parādīt cilvēkiem, ka viņi nevar pieveikt mani vai atturēt darīt to, ko gribu, vai piespiest darīt to, ko grib viņi.” Trešais mērķis ir atriebība. No bērna varam saprast: “Cilvēki neinteresējas par mani, bet es vismaz varu kaut ko izdarīt, lai atmaksātu pārestību.” Ceturtais mērķis ir neatbilstība, kad tiek teikts: “Es nespēšu mēroties ar citiem, bet man vismaz kaut kas jādara, lai cilvēki mani nepamestu.” Ja labi ieskatīsimies, šādus uzvedības mērķus varam saskatīt jebkurā klasē, palaikam arī mājās.
Bērns nemainīsies, līdz nesapratīs, ka viņa uzvedība veicina viņa grūtības. Bērni parasti neapzinās savas sliktās uzvedības nolūku, tāpēc skolotājam un arī vecākiem ir svarīgi zināt, uz kādu no uzvedības mērķiem ir vērsts konkrētais bērns. Atpazīstot uzvedības mērķi, pieaugušais var palīdzēt bērnam saprast sliktās uzvedības mērķi, izbeigt pielīdzināt slikto uzvedību pašam bērnam, meklēt veidus, kā iedrošināt bērnu.
Bērns var iemācīties noteikt savas sliktās uzvedības mērķi. Ir ļoti būtiski, lai mērķu atklāšana notiktu draudzīgi, ja pieaugušais jūtas dusmīgs vai sarūgtināts, labāk meklēt citu iespēju. Mēģiniet uzdot jautājumus, kuri sākas ar “Vai varētu būt, ka…”, un izsakiet savus minējumus par bērna uzvedību.
Pieaugušajam ir iespēja ignorēt bērna slikto uzvedību, kad vien tas iespējams, var arī norunāt ar bērnu kādu kopīgu “zīmi”, kura būtu saprotama tikai diviem, tādējādi bērns saņemtu uzmanību, kad vien to vēlētos.
Katrā bērnā, jo īpaši problēmbērnā, svarīgi attīstīt atbildību un sadarbību. Ja bērns ir gatavs uzņemties atbildību un sadarboties, viņš raudzīsies, lai sekmīgi tiktu galā ar mācību uzdevumiem. Neviens līdzeklis nebūs tik efektīvs, lai uzlabotu mācību sasniegumus un veicinātu adekvātu uzvedību, kā tas, ka bērnam palīdzēs mainīt viņa nedrošo attieksmi un kļūdaino priekšstatu par to, kā atrast savu vietu dzīvē.
Lai attīstītu atbildību, nepietiek, ja par to tikai runā, svarīgi atbildību arī dot. Tas ir grūts uzdevums, kas uzticēts vecākiem un skolotājiem. Taču tas ir mūsu, pieaugušo, darbs. Varbūt dažkārt ir jānovērtē arī sava uzvedība un attieksme pret lietām un cilvēkiem. Būt godīgiem pašiem pret sevi, un atzīt, ka bērnu nepatīkamā uzvedība ir mūsu pašu rīcības un sajūtu sekas.
Lai patīkamas attiecības jūs pavada skaistajā svētku laikā!
