Ziemassvētki, ziemas saulgrieži, Kristus Dzimšanas svētki! Veselu gadu tos gaidām, un arvien tie atnes jaunus iespaidus un vecos liek atcerēties ar pagājušā laika pieredzi. Vai kļūstam labāki, sirsnīgāki?
Ziemassvētki, ziemas saulgrieži, Kristus Dzimšanas svētki! Veselu gadu tos gaidām, un arvien tie atnes jaunus iespaidus un vecos liek atcerēties ar pagājušā laika pieredzi. Vai kļūstam labāki, sirsnīgāki? Vai mūsu sirdis piepilda mīlestība, labestība, piedošana, miers? Vai mazāk strīdamies, nīstam un apvainojam?
Kas mums dāvās brīdi pārdomām, lai varētu dzīves skrējienā apstāties, atskatīties, palūkoties uz paveikto un saprast, vai ejam pareizi? Varbūt šis būs vienīgais brīdis gadā, kad, skatoties uz svecītēm eglē, mūs pašus uzlūko paveiktie darbi, satiktie cilvēki, labi nodzīvotās dienas? Svētki. Par spīti steigai, par spīti gada noslēguma stresam un sasprindzinājumam, tie pienāk visiem. Citiem – slimnīcās, sardzes posteņos, dienestā, darba naktsmaiņā, bet citiem – mājās, kopā ar ģimeni vai ar draugiem. Citiem – vientulībā, bet citiem – mīļoto cilvēku pulkā.
Cauri jautrībai vai svētku kņadai varam sadzirdēt kādu klusu balsi. Skaļajos vēlējumos un pamudinājumos, bez kuriem grūti iztikt, tāpat uzslavās par labu darbu, par teicamām sekmēm, par centību, par īpašiem panākumiem uzņēmuma labā – visā ieskanas kāds cits akords. Cauri priekam, kas dažkārt var būt pārspīlēts, cauri laipnībai, kas dažkārt kļūst liekuļota, mūsu sirdis saklausa Poruka dzejolī apdziedātā nabaga eņģeļa skumjas – viņi paņēma visu, bet manu mīlestības pilno sirdi nevienam nevajadzēja. Vai tas ir sentimentāli? Jā. Taču bēgot no jūtīguma un uzaudzējot biezu ādu, varam iebraukt otrā grāvī – nedzirdēt citu cilvēku saucienu pēc palīdzības. Mums ir labi. Varam iztikt. Varam izdzīvot. Bet noskrandušās, pelēkās drēbēs ģērbtās dvēseles skumjām acīm raugās uz mums un lūdz. Vai viņām vajag naudu? Pasviedīsim! Vai viņām vajag mantas? Atdosim, ko esam novalkājuši un kas mums nav vajadzīgs! Taču skumjie neatkāpjas. Viņi, šķiet, grib iztraucēt mūsu Ziemassvētku pašapmierināto omulību, mūsu kraukšķošās piparkūkas, sprakšķošās brīnumsvecītes, brīnišķīgo salūtu un skaļās Ziemassvētku melodijas, kuru vārdi saplūduši bezveidīgā masā.
Jānis Peters rakstīja par Latvijas akām: “Smelsim ūdeni, dziļo urbumu balvu, lai asinis sadzeļ vēsas skudras un noskaidro prātu”. Kādas ir mūsu akas šodien? Cik tās dziļas? Cik skaidru ūdeni no tām pasmelsim? Vai dziļi ir mūsu televizoru kineskopi un datoru ekrāni? Vai dziļi ir grabošo un šķindošo spēļu automātu skaitļi? Vai dziļi mūsu veikalu plaukti? Mūsu bērnu datorspēles un mūsu vecāku vientulība un nabadzība? Bībelē, īpaši svētā Jāņa evaņģēlijā, ūdens simbolizē Svēto Garu. Vienu no Svētās Trīsvienības Personām. Mums jālūdz, lai tieši Viņš kā tās “vēsās skudras” sadzeļ mums asinis un noskaidro prātu. Tad mūsu Ziemassvētki nebūs svētki svētku dēļ, bet tas būs prieks par Glābēju, kurš nāk ar dievišķu spēku palīgā mūsu nespēkam, mūsu cilvēcīgajam vājumam, lai mūs paceltu, lai vilktu pie Sevis, pie svētuma, pie patiesas, nezūdošas laimes. Tādi lai ir mūsu Kristus Dzimšanas svētki!
