Laima Gavare, galgausniete
Svētdien mūsu Latvijai – 100. Ilgdzīvotāja cilvēka mūžs. Pār mūsu Dzimteni saziedēs karogu mežs sarkanbaltsarkanās krāsās. Svētki visiem, kas ciena un mīl šo zemi, kas ar godprātīgu darbu, izdomu, nacionālo apziņu kaldinājuši simtgades labos un krietnos darbus, kas godam nesuši Latvijas vārdu pasaulē.
Galgauskas pagasts – neliela šūniņa Latvijas sastāvā. Galgausnieši cauri gadiem pārdzīvojuši kara vētras, saimniecisku un kulturālu uzplaukumu, okupāciju, kolhozu ēru. Kā tautfrontieši esam stāvējuši uz barikādēm, lai atgūtu Latvijas brīvību.
Mēs lepojamies ar mūsu pagasta krāšņo dabu visos četros gadalaikos. Ūdeņiem bagātā Tirzas upe aiznes mūsu sapņus, domas un ieceres cauri lielajiem mežu masīviem uz Gauju. Mums ir dabas dotas vērtības: Salas purvs, Plēķu akmens, Žuburu ozols un daudzas citas. Bet visvērtīgākais, kas mums pieder, ir mūsu cilvēki, kuru saknes rodam mūsu pagastā. Tie ir ārsti, rakstnieki, zinātnieki, izglītības darbinieki, fotogrāfi, mūziķi, laukkopji. Mēs ieejam vēsturē ar kultūras tradīcijām. Kopš pagājušā gadsimta sākuma darbojas mūsu Dziedāšanas biedrības nams – šodien kultūras nams, to ar gādīgu cilvēku rokām esam atjaunojuši, uzposuši vēl gaumīgāku. Neizsīkst galgausniešu vēlme darboties: veidot skaistus rokdarbus, dziedāt, iejusties rakstnieku radītajos tēlos. Teātra tradīcijas ir senas, uzplaukušas 20.gadsimta sākumā.
Skola. Mūsu lepnums – gaismas pils, kuru pagasta iedzīvotāji uzcēla gada laikā par saviem līdzekļiem, pašu spēkiem. Daudz izmaiņu ir mūsu pagastā gadu gaitā. Saudzēsim, mīlēsim, pētīsim pagasta vēsturi, atstāsim to nākamajām paaudzēm! Svētki paies, būs atkal parastā ikdiena ar rūpēm un darbiem. Lai visiem veselība! Lai izdodas iecerētais un lai katram no mums ir savs veiksmes stāsts! Būsim vienoti, draudzīgi, darbīgi sava pagasta, savas mazās Latvijas patrioti! Vēlēsim ilgu mūžu Latvijai!
Faina Sproģe no Aumeisteru ciema Smiltenes novadā
Esmu lepna, ka mana bērnība pagājusi Druvienā. Neesmu dzimusi šajā pagastā, esmu baltkrieviete. Uz Latviju un Druvienu manus vecākus Jefrasiņiju un Pēteri Ļipčanskus un māsu Gaļinu bija aizvedis 2. pasaules karš. Tas nebija atkarīgs no mūsu gribas. Tomēr, par spīti karam un liktenim, Druviena kļuva par manu laimīgās bērnības zemi. Manas dzimtas liktenis cieši savijās ar Druvienas darbīgo Gruņieru dzimtu. Manas skolas gaitas, skaistākās bērnības atmiņas, skolasbiedri, draugi, kaimiņi – tas viss saistās ar Druvienu. Savās domās bieži esmu tur, sildos atmiņās un pieminu satiktos cilvēkus, lielākā daļa no kuriem jau ir devušies mūžības ceļos. Valsts svētkos es atkal domās esmu kopā ar savu dzimtu, ar Gruņieru dzimtu, ar saviem bērnības dienu draugiem, kas reiz satikti Druvienas vecajā skolā, kur tagad ir muzejs. Tur es iemācījos latviešu valodu tik labi, ka daudziem pat prātā neienāk, ka esmu cittautiete. Tur es izjutu, pieņēmu un iemīlēju latvisko kultūru, kura sakņojas zemes mīlestībā, cieņā un alkās pēc zināšanām, pēc dzejas, mūzikas, mākslas. Es ticu, ka Druviena ir un būs un ka jaunā paaudze pēc skološanās augstskolās reiz nāks atpakaļ uz savu pagastu. Tur taču ir šo jauno cilvēku dzimtas, māju vietas. Tās sauc atpakaļ. Es ticu Druvienai un tās ļaužu patriotismam, kuru nespēj iznīcināt nekādas grūtības un pārbaudījumi.
Ausmu no Litenes
Pie Litenes muižas ir atklāta komponista, fagotista, dzimuša litenieša Jāņa Vītoliņa piemiņas skulptūra. Tas ir pagodinājums, ka mans onkulis ir bijis tāds cilvēks, kas kultūru ir nesis pasaulē!
Kad viņš bija dzīvs, es biju maza meitene. Atceros, kad viņš nomira, tad visi radi sabrauca uz onkuļa bērēm Rīgā. Toreiz es mācījos 3.klasē. Jānis Vītoliņš Litenē pavadīja bērnību. Cik zinu, viņš bija darbojies arī Litenes pūtēju orķestrī, arī viņa tēvs tajā darbojās. Viņš ir studējis gan Maskavā, gan Rīgā. Irkutskā apprecējies ar skolotāju, arī latvieti. Bijis pat fagota klases vadītājs Latvijas konservatorijā. Darbojies arī Amerikā. Sarakstījis baletus, daži skaņdarbi iekļauti pat NBS orķestra programmā.
Es pati nebiju uz skulptūras atklāšanu, bet bija māsas un brālis. Mans brālis, kurš dzīvo Valkā un ir mākslinieks, šo piemiņas skulptūru arī izgatavoja. Brālis, kurš ir dikti uzņēmīgs, izdomāja, ka par godu Latvijas simtgadei onkulim ir jāizgatavo skulptūra. Tā tapa no ozolkoka.
