“Pie pleca plecs kā ierindnieki, vēl tikko saukti zaldātos, vēl tikko svīdis auseklīts…” Šie vārdi no Imanta Kalniņa dziesmas ar Olafa Gūtmaņa vārdiem nebeidz skanēt prāta, atsaucot domās un sajūtās nupat nosvinēto Latvijas simtgadi. Tik ilgi gaidītais apaļās 100 gadu jubilejas datums – 18.novembris – ir jau vēsture. Kas tad šajā brīdī ir galvenais? Svētku krāšņums, izmaksas vai pašatdeve? Ne jau naudā, bet graudā jāmērī. Ko es, tu, katrs no mums devis Latvijai, jo tā nav bezpersoniska. Latvija esam mēs paši! Tikai esam sākuši tam mazāk ticēt nekā ticējām Tautas frontes darbības laikos. Mēs esam Latvijai vai viņa ir mums? Šajās dienās esmu dzirdējusi vārdus, ka ir jāpriecājas, jāsvin un jāaizmirst grūtības. Kaut uz brīdi. Un esmu dzirdējusi vārdus – kāda jēga patriotismam, ja jādzīvo nabadzībā; kāda mīlestība var būt pret valsti, kurā zūd darbavietas, mazinās ienākumi, palielinās dārdzība. Un tomēr simtgade vieno mūs visus. Tas ir tāds šīs valsts dzimšanas dienas skaitlis, kuru neviens no mums – plecu pie pleca esošie – vairāk nekad nepiedzīvosim. Ko mums nozīmē svētki? Pilnus galdus vai kopīgu lūgšanu, dziesmu un paaudžu vienotības sajūtu – “pie pleca plecs kā ierindnieki”. 18.novembrī Gulbenes kultūras centrā Latvijas simtgades svinīgais pasākums bija tieši tāds, kādam tam vajadzēja būt. Ar amatpersonu svētku runām, ar paldies teikšanu novadniekiem par labu darbu, ar kopīgu Latvijas Valsts himnas dziedāšanu, ar latviešiem tik raksturīgo un sirdij mīļo pūtēju un koru mūziku, ar novadam dārgās kordiriģentu Kokaru dzimtas pārstāvja Ulda klātbūtni. Ar dziesmām, kurās izceļam kluso, patieso bērna (mazā Anna Emīlija Anže dziedāja bez mikrofona) balsi solo izpildījumā. Dziedājums kā lūgsna. To nevar izkliegt. Latvieši nekad nav to darījuši. Lūgšanas spēks nav atkarīgs no skaļuma. Latvija ir maza. Latviešu tauta ir maza. “Un karogu pār mūsu galvām vēl tikko atrotījis vējš,” teikts I.Kalniņa dziesmā. Ticība šai valstij un tās tautai ir saprotama tikai pašiem. Lai citi domā, ka mēs izzūdam. Mēs tā nedomājam. Mazliet šajās dienās kaitinoša likās visapkārt un arī virtuālajā telpā valdošā ļaušanās Latvijas simtgades idejas komercializācijai. Nespējam atšķirt patriotismu no banalitātes. Kūka kā Latvijas valsts kontūra. Apēsta. Sveces zīmīgajās krāsās. Nodedzinātas. Kleita Latvijas Valsts karoga krāsā un citi apģērba gabali. Novalkāti. Vai tiešām Latvija mums ir kā plaša patēriņa prece?
