Ir Ziemassvētki. Un man ir stāsts par eņģeļiem. Par eņģeļiem, kas dzimuši lielās skumjās. Gulbenietei Rasmai Vanagai jau ir 95 dažādi eņģeļi – tādi, kas smejas, kas lūdzas, kas domīgi raugās uz viņu un jautā, kā viņa jūtas.
Ir Ziemassvētki. Un man ir stāsts par eņģeļiem. Par eņģeļiem, kas dzimuši lielās skumjās. Gulbenietei Rasmai Vanagai jau ir 95 dažādi eņģeļi – tādi, kas smejas, kas lūdzas, kas domīgi raugās uz viņu un jautā, kā viņa jūtas. Viņai ir eņģeļi, kas svētī, kas staro, arī tādi, kas laimīgi aizmiguši. Bet neviens no šiem eņģeļiem neraud. Jo visi pie viņas nākuši, lai iepriecinātu.
Vai jūs zinat, kā dzimst eņģeļi? Viņi dzimst no asarām. Daudz, daudz asarām ir jānolīst uz zemes, lai piedzimtu viens eņģelis. Kad pietiekams daudzums asaru ir nolijis, eņģelis izpleš spārnus un aizlido. Aizlido un palīdz tiem, kuru asaras ir viņu atdzīvinājušas. Ja eņģelis ir piedzimis, tad viņš dzīvo mūžīgi, jo cilvēku asaras ir mūžīgas.
Liek apstāties un aizdomāties
Pirms trim gadiem R.Vanaga traģiski pazaudēja sapni. To sapni, kuru katra mamma vēlas saskatīt savos bērnos. Viņa pazaudēja meitu, piedzīvoja lielu sirds vientulību.
“Draugi redzēja, kā man sāp, un vēlējās palīdzēt. Tieši pirms trim gadiem īsi pirms Ziemassvētkiem mani aicināja doties uz Berlīni, lai es aizmirstos un redzētu, cik pasaule var būt gaiša. Gāju pa kādu Berlīnes ielu, bija skaista Ziemassvētku noskaņa. Es apstājos pie veikala skatloga. Tur bija trīs mazi eņģelīši – divi, kas domā, un viens – lūdzas. Viņi visi bija atgūlušies mīkstā, baltā mākonī. Un es nevarēju paiet tiem garām. Iegāju veikalā un nopirku šos eņģeļus. Tikai vēlāk, kad aizdomājos, sapratu, ka es visur biju meklējusi apliecinājumu tam, kā tagad jūtas mana meita. Un es viņu ieraudzīju – mīļu, smaidīgu, domīgu. Uz mākoņa,” saka Rasma.
Vēstījuma nesējs, bet kāda?
Pašu pirmo eņģeli viņa saņēmusi dāvanā pirms vairākiem gadiem. Tikai vēlāk Rasma uzzinājusi, ka eņģelis tulkojumā no grieķu vārda “angelos” nozīmē vēstnesis.
“Varbūt toreiz dāvātais eņģelis man nesa vēsti, lai es savu meitu vairāk sargāju no visām nelaimēm? Nezinu. Varbūt, ka šie eņģeli man vēsta, ka viņa ir mierā? Ka viņai ir labi, jo citādāk nevar būt. Savu eņģeļu kolekcijas uzsākšanu es nesaistu ne ar ko pārdabisku. Iespējams, ka es meklēju kaut ko sevī. Katrā gadījumā es no šiem eņģeļiem saņemu mīļumu, tas man ir vajadzīgs. Eņģeļi liecina par mieru, par mīlestību, par piedošanu. Šķiet, ka mums katram dzīvē pienāk brīdis, kad pēc kaut kā tiecamies, kas ir svarīgs. Kad biju maza, krāju konfekšu papīrus, vēlāk – rožu atklātnītes. Tagad man ir viņi – eņģeļi,” saka Rasma.
Kolekcija top no draugu dāvinājumiem
“Viens uzdāvināja eņģeli, otrs uzdāvināja. Sākotnēji tā bija sagadīšanās, jo es nedomāju par kolekcijas veidošanu. Vēlāk meitas sirdsdraudzene uzzināja, ka es krāju eņģelīšus, viņa man daudzus sadāvināja. Tas ļāvis novērtēt, cik meitai bija labi draugi,” atzīst Rasma.
Tagad gan, ja viņa uzzina, ka kāds no draugiem, kolēģiem vai paziņām dodas tālākā ceļojumā, lūdz nopirkt eņģelīti. Eņģeļi atlidojuši no Rundāles pils, Ventspils, Aglonas, Čehijas, Beļģijas, Itālijas, Vācijas, Sanmarino kalniem un citām Eiropas valstīm.
“Es biju Itālijā, Vatikānā, un iegādājos pāvesta Jāņa Pāvila II iesvētītu sudraba eņģelīti ar apzeltītiem spārniem. Tas ir dāvināts manam mazdēliņam, tas ir viņa sargeņģelītis, lai tas viņu sargā manā mājā. Par katru eņģelīti man ir savs stāsts. Es pat reizēm domāju, kā cilvēki, esot tālu aiz Latvijas robežām, darot savus pienākumus vai atpūšoties, atceras mani un manus eņģeļus. Tas man palīdz novērtēt, ka es neesmu viena ar problēmām un nebūšanām. Mana bagātība ir cilvēki līdzās,” norāda Rasma.
Palīdz novērtēt, ka neesi viens
“Skatos uz eņģeļiem un domāju, cik cilvēks ir neaizsargāts. Cik dzīvība ir trausla. Cik ir svarīgi, lai mēs nezaudētu cilvēcību. Nesen aizeju uz darbu, bet uz mana galda ir zīmīte “Rasmai no Andas” un eņģelītis, kas apķēris svecīti. Tajā brīdī jutu – cik pasaulē ir daudz labu cilvēku. Ka man viņi ir doti. Mēs taču vienmēr gaidām kaut ko no otra cilvēka. Kaut vai labu vārdu. Un atkal eņģeļi man palīdzēju to saprast,” saka Rasma.
Reiz viņa saņēmusi dāvanā eņģeli ar vēstījumu, kas skanējis “Es esmu tavs sargeņģelis. Es būšu tev klāt, kad neviena cita nebūs, lai rūpētos, noslaucītu asaras un liktu pasmaidīt lietainās dienās. Es vienmēr būšu tavs labākais draugs, jo katram tāds ir vajadzīgs.”
“Tagad es zinu, ka man ir savs sargeņģelis. Mums katram tāds ir. Arī manai meitai tāds bija, tas ļāva viņai aiziet no šīs pasaules ļoti mīlētai un ļoti lutinātai. Cilvēka dabā ir jautāt – kāpēc? Arī es esmu prasījusi un uzdevusi šo jautājumu, bet atbildes nav. Tagad es esmu izlīgusi ar to, ka atbildes nav,” atzīst Rasma.
Ticēt cilvēka dvēselei
“Esmu sapratusi, cik svētīgi ir atvērt savu sirdi visam labajam. Tad arī citās dzīves jomās veiksies. Ir kaut kam jātic. Es ticu sev, bet es ticu arī cilvēka dvēselei. Un, ja mīļota cilvēka dvēsele vairs nav pie manis, tad kur viņa ir?” jautā Rasma un viņa zina arī atbildi. Mīļota cilvēka dvēsele pārvēršas par eņģeli, tāpēc mēs to meklējam, lai viņu vēlreiz saskatītu. Samīļotu un paturētu.
***
Stāsti par eņģeļiem
– Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu grasies sūtīt mani uz zemi. Kā gan lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs?” Dievs atbildējs: “Esmu tev izmeklējis eņģeli, kas tevi sagaidīs un aprūpēs”. “Bet te, debesīs, esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns. “Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tikpat laimīgs kā te,” mazuli mierināja Dievs. “Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.
“Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus, ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi,” atbildēja Dievs.Mazais nerimās: “Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki. Kas mani pasargās?” Dievs atbildēja: “Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.”
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no Zemes.
Mazais vēl satraukti iejautājās: “Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?” Dievs pasmaidīja un noteica: “Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammu.”
– Kādu nakti vīrs redzēja sapni. Viņš sapņoja, ka kopā ar eņģeli iet pa pludmali. Debesīs atainojās viņa dzīves visdažādākie mirkļi un smiltīs atbilstoši parādījās divi pāri pēdu nospiedumu – viens piederēja viņam, otrs – eņģelim.
Kad pēdējā aina debesīs bija izdzisusi, vīrs palūkojās atpakaļ un ievēroja, ka daudzviet bija redzami tikai viena gājēja atstātie pēdu nospiedumi. Turklāt tas bija noticis viņa dzīves drūmākajos un smagākajos brīžos.
Redzētais viņu uztrauca un viņš jautāja eņģelim: “Tu teici, ka vienmēr būsi man līdzās, bet dzīves grūtākajos mirkļos es esmu gājis viens. Kāpēc tieši tad, kad man visvairāk bija vajadzīga tava palīdzība, tu mani pameti?”
Eņģelis viņam atbildēja: “Es tevi mīlu un nekad nepametīšu. Tavu ciešanu un pārbaudījumu brīžos, kuros tu redzi tikai viena gājēja atstātus pēdu nospiedumus, es nesu tevi uz rokām.
