Ar pacēlumu un gavilēm izskanējušajiem Latvijas simtgades svētkiem klusi un skumji sekoja Zolitūdes traģēdijas 5.gadadienas atceres pasākums. Rīgā, Priedaines ielā 20, izveidotajā piemiņas vietā cilvēki nāca ar svecītēm, sakārtojot tās skaitlī 54 – tik daudz cilvēku zaudēja dzīvību, sabrūkot lielveikala “Maxima” jumtam. 2013.gada 21.novembra vakarā Latvija piedzīvoja baisāko traģēdiju kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Savus mīļos zaudēja gan bērni, gan vecāki, gan skolas un darba biedri. Tā ir trauma arī mums visiem un valstij, kuras lielākais posts ir cilvēki, kuri nav savā vietā. Tas ir stāsts par katra cilvēka atbildību. Diemžēl joprojām nav neviena vainīgā. Manuprāt, nav pat tik svarīgi, par kādu soda mēru lems tiesa. Vēl būtiskāk – kāpēc neviens nejūt atbildību? Tiesa, nepilnu nedēļu pēc traģēdijas no amata atkāpās Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Kāds bojāgājušo tuvinieks piemiņas pasākumā Valsts prezidentam Raimondam Vējonim jautāja, vai atradīs vainīgos. Mūsu valsts augstākā amatpersona atbildēja apstiprinoši. Biedrības “Zolitūde 21.11” valdes pārstāve Regīna Ločmele-Luņova (“Saskaņa”) vērsusies Saeimā ar priekšlikumu oficiāli noteikt 21.novembri par Katastrofās bojāgājušo piemiņas dienu. Protams, ir vajadzīgs pieminēt un atcerēties. Tomēr ne mazāk svarīgi ir saprast, ka pārmaiņas, par kurām tagad tik daudz runā jaunievēlētie Saeimas deputāti, būs tikai tad, ja tās notiks viņos un katrā no mums. Diemžēl no politiķiem dzirdam, ka ir jāmaina tas, ko katra partija uzskata par primāro. Turklāt tiek spriests galvenokārt par ekonomisko izaugsmi. Svētku uzrunā Doma baznīcā arhibīskaps Jānis Vanags uzsvēra, ka politika ir kalpošana vērtībām. Ja situācijā, kad valstī ir jūtama izaugsme, panākts mazāks bezdarbs un palielinās vidējā alga, vēlētāji pieprasa pārmaiņas, tas nozīmē, ka ir vajadzīga garīga atjaunotne. Vai mēs to apzināmies? Kliedz, ka viss ir slikti. Bet vārdi neko nevar mainīt. Izšķiroša ir izpratne, kā labā dzīvojam un strādājam, jo tad varam visu.
