Pagājušo ceturtdien gan pienākumu vadīts, gan savtīgas intereses dēļ devos uz Gulbenes novada bibliotēku, lai klausītos Ginta Barkovska stāstījumu par 142 dienām, ko viņš kopā ar savu domu biedru Kārli Bardeli pavadīja airu laivā, šķērsojot Dienvidatlantijas okeānu, un noskatītos šai laika posmā tapušo filmu “Okeāna saviļņotie”. Klausītāju šoreiz bija krie-tni virs vidējā un pārstāvētas bija visas paaudzes. Tas pierāda, ka šādi piedzīvojumi interesē diezgan daudzus. Stāstījums, kā jau žurnālistam un rakstniekam pienākas, izdevās brīnišķīgs, neslēpjot arī to, ko mēdz noklusēt, un galvenais – viņš runāja klausītājiem saprotamā valodā. Klātesošajiem jautājumu netrūka, gan tīri nopietnu, gan tādu, par kuriem var arī pasmaidīt. Bet uz jautājumu, vai vēlreiz dotos šādā braucienā, atbilde bija viennozīmīga: “Šādā vairs ne, taču kādā citā un līdzīgā varētu mēģināt”. Sen zināms teiciens, ka trakiem pieder pasaule! Visticamāk, ka mani uz šīs laivas ar mietu neuzdzītu. Taču viņi kāpj labprātīgi, turklāt bez iepriekšējas pieredzes un ar minimālām zināšanām. Kā vārdā tas viss tiek darīts? Man to ir grūti saprast. Ja neskaita ierakstus internetā un varbūt arī mācību grāmatās, tad slava būs minimāla. Bagātību ar to arī nenopelnīsi, kur tad ir tā sāls? Filmas anotācijā ir teikts, ka autoru mērķis ir parādīt, kā gandrīz neiespējamais kļūst iespējams. Kā ar prieku darot, var sasniegt pat šādus, prātam neaptveramus apvāršņus. Es to traktētu pavisam citādāk – tie ir savai dzīvei nozagti gandrīz pieci mēneši, iztērēta kaudze naudas un zināmā mērā “sačakarēta”veselība. Tam visam klāt nāk neliela gandarījuma sajūta, par to, ka dzīvs esi izkāpis krastā, jo sekundārais mērķis – nonākt otrā okeāna pusē līdz Olimpiādei – nerealizējās. Skatoties filmu, dzīve laivā personīgi man vairāk atgādināja traģēdiju, nevis priecīgas darbības, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Bet tāpēc jau dzīve ir tik interesanta, ka mēs paši tik dažādi. Vienu gan nevar noliegt, tie vīri vairs nav no azbesta, kā minimums – no titāna, un nervi no vēl nezināma materiāla. Nemaz nebrīnīšos, ja šajos vīros ritēs Tūra Heijerdāla asinis. Varbūt ir vērts pārbaudīt?
