Mēs vienmēr kādu vai kaut ko gaidām. Labākus laikus, siltāku sauli, mammu mājās no darba, mācību stundu beigšanos, algas dienu, atvaļinājumu… Tā varētu turpināt un turpināt.
Šodien gaidīju brīdi, kad atlidos mana meita. Ieslēdzu lidojuma tiešraidi un ziņoju ģimenei, cik tālu jau tikusi lidmašīna. Vispār jau viņa nemaz negribēja lidot uz Latviju, jo mani šogad ir jau satikusi pietiekami daudz un ilgstoši, pie mums ir ziema, auksti un sniegs. Bet es strikti paliku pie sava un nopirku viņai lidmašīnas biļeti. Mūsu noruna ir vismaz reizi gadā atbraukt un satikt savu Omīti. Cilvēku, kurš vienmēr par viņu domā un gaida. Savu pirmo mazbērnu. Viņas vārdos, ka katra reize, kad Omes satiekas, var būt pēdējā, ir tik daudz skaudras patiesības!
Un tad es aizdomājos, cik uzmanīgi mēs esam pret cilvēkiem, kuri mūs gaida, un, jā, arī dzīvniekiem, jo viņi kaut kā intuitīvi jūt, ka mēs tuvojamies, vai nojauš to, ka pienācis viņa mājinieku mājās atnākamais laiks.
Man ļoti nepatīk gaidīt kādu, kurš kavē, tāpēc es pati nekavēju, bet parasti ierodos pat pirms norunātā laika. Tā tas ir bijis vienmēr. Par to patīkami pārsteigti bija puiši, kuri mani aicināja uz randiņiem – nebija nekādu piecpadsmit pieklājības minūšu, es biju klāt piecas minūtes pirms norunātās pulksteņa stundas. Es nezinu, vai tas ir smuki un pieklājīgi, bet tāda ir mana iekšējā prasība – būt laikā vai pat pirms norunātā laika. Un tas noteikti ir nesmukāk – likt kādam gaidīt stundu vai ilgāk. Tas parāda manu attieksmi pret otru – to, ka man viņš ir svarīgs un es cienu viņa man atvēlēto laiku. Es to novērtēju un to pašu prasu no otra.
Tas ir gluži kā Omes pašreiz apnicīgais jautājums: vai tu ēdīsi? Paies laiks, un reiz tas liksies kā visjaukākā mūzika, viņas adītais cimdu pāris, kas šobrīd liekas tik vecmodīgs, reiz būs sirdij dārga relikvija, ko nodot saviem bērniem, Omes vairs nebūs… Tāpēc nekavējiet tikšanos un nežēlojiet savu laiku saviem tuvajiem un mīļajiem! Viņi par mums domā un gaida vienmēr.
