Daudz šobrīd tiek runāts un rakstīts par viltus ziņām, arī mēs „Dzirkstelē” rakstām. Taču neviens nav ideāls un visi mēs tikai mācāmies. Protams, mazāk sāpīgi ir mācīties no citu kļūdām, nevis no savējām. Nesen pavisam nejauši sociālajos tīklos padalījos ar kādu vecu videoziņu, kas varbūt pat nav patiesa, bet tad nolēmu to atstāt un paskatīties, vai kāds man par to aizrādīs. Jā, viens draugs pakratīja ar pirkstu: kā gan žurnālisti šitā var uzķerties! Man prieks, ka viens pamanīja, jo parasti jau cilvēki sīkumus palaiž garām – tāda ir cilvēka daba: ierauga virsrakstu vai bildi un spriedums jau gatavs. Tā internetā ceļo kāds foto ar skaistu koši sarkanu pāvu. Pirmajā brīdī šķiet, ka tāds putns varētu būt, jo ko gan mēs daudz zinām par pāviem. Bet, kad pamani sarkanus kokus fonā, saproti, ka tā ir fotošopa māksla, lai gan arī to var apbrīnot. Tad nu brīžiem ienāk prātā doma, ka viltot taču var pilnīgi visu! Kam ticēt? Diezgan briesmīgi, bet tāpēc jau mēs mācāmies atsijāt graudus no pelavām. Jo lielāka būs pieredze, jo labāk izdosies. Visos laikos atklāts ir bijis jautājums: vai brīnumi pasaulē notiek? Un jāsaka, ka būtu skumji, ja mēs tiem pārstātu ticēt. Tomēr nevajadzētu arī paļauties tikai uz brīnumu, jo tas nudien notiek ļoti reti. Var jau brīnīties, kā var noticēt kādu ārzemju neredzamo interneta lietotāju skaistajiem stāstiem un pārskaitīt divus, trīs un pat piecus tūkstošus eiro kaut kādam mistiskam kareivim vai kaislam mīlniekam, kas sola mīlēt līdz kapa malai, turklāt vēl šo milzīgo summu aizņemties ātro kredītu firmās! Bet pieļauju, ka šie cilvēki ļoti ticēja, ka ar viņiem šoreiz notiks brīnums. Tikko feisbukā kāds brīdināja uzmanīties no dīvaina e-pasta, kurā prasa personas datus un sola naudu. Komentārā kāds ierakstījis: kā var uz tādām muļķībām uzķerties! Bet diemžēl kāds atkal un atkal uzķeras. Var jau teikt, ka tie ir muļķi, bet vai cilvēku, kas ļoti tic, var nosaukt par muļķi? Vai vispār jāpārstāj ticēt? Arī Ziemassvētku vecītis taču var neatnākt. Vai tāpēc viņam vairs neticēsim? Ticība, cerība un mīlestība ir tas, kas cilvēka dzīvi padara jēgpilnu. Vienkārši ir atkal un atkal par šiem gadījumiem jārunā, jāmācās ievērot arī sīkumus, jādalās ar kādu un jālūdz padoms, ja rodas šaubas, jo sava pieredze var izrādīties gaužām rūgta. Es tomēr ticu Ziemassvētku brīnumam! Kā teica mana mazmeitiņa: es domāju, ka Ziemassvētku vecītis Latviju mīl, jo viņš ir sarkanbaltsarkans.
