Vārdadienas tādā veidā, kā tās svin mūsu zemē, nesvin nekur citur pasaulē. Vismaz es līdz šim tā īsti neesmu satikusi nevienu, kuram uzreiz būtu skaidrs, kas ir vārdadiena, kāpēc to atzīmē. Un vēl vairāk – to var atrast kalendārā. Vēl parasti pārsteigums cittautiešiem ir fakts, ka topošie vecāki, lai izdomātu savam bērnam vārdu, vispirms ķeras pie kalendāra, nevis pārlūko vecmāmiņu, vectētiņu un citu radinieku vārdus, kas bijuši populāri dzimtā.
Katra gada beigās kā obligāts pasākums ir nosūtīt draugiem un radiem ārvalstīs kalendāru ar vārdadienām, jo sociālie tīkli informē tikai par dzimšanas dienām.
Nezinu, kurš pirmais izdomāja, ka vārdadienas gaviļnieku var apciemot bez iepriekšēja uzaicinājuma un brīdinājuma, bet tas nekādā veidā neuzliek papildu pienākumus sveicamajam, drīzāk sveicējam – ja reiz nāc ciemos, rēķinies, ka kūka noteikti pašam līdzi jānes!
Lai vai kā – pateikts priekšā vai cilvēks pats tevi ir atcerējies – ir tik patīkami saņemt apsveikumus, laba vēlējumus, mazas dāvaniņas un ziedus!
Tā kā mana vārdadiena ir īsi pirms Ziemassvētkiem, tad nu jau par tradīciju ir kļuvis, ka mans brālēns brauc ciemos uz rasolu un vienmēr dāvina Ziemassvētku zvaigzni – puķi, kas ar savu zaļo un sarkano krāsu ziņo par svētkiem, kuri tuvojas.
Vēl šogad saņēmu mīļu dāvaniņu no draudzenes – viņas pašas adītas zeķītes. Maldīgs ir priekšstats, ka tam, kurš pats ada, zeķu ir pilns grozs. Nekā! Kamēr apadi visus citus, sev nav laika. Tāpat kā dāvināt puķi dārzniekam nav nekas slikts – viņš savas puķes saudzē un neplūc, tāpēc viņam droši var dāvināt ziedus.
Nevajag jau neko daudz un lielu, tikai atcerēties cilvēku, kuram šī diena ir īpaša, uzrakstot ziņu, piezvanot vai uzdāvinot kādu dāvaniņu, kas var būt pat paša rokām gatavota. Tas ir tik īpaši – saņemt kaut ko, kas ir darināts tieši tev, jo kāds piedomājis par tevi, ielicis labas domas un vēlējumus.
