Ir Ziemassvēku laiks. Kalaņģu mājās skan kokles un Ziemassvētku dziesmas, smaržo tikko cepta maize un tiek nogaršoti pašu skābētie kāposti, arī eglīte jau pirmo reizi iedegta rakstnieka Apsīšu Jēkaba 160. dzimšanas dienas vakarā.
Un raisās sarunas. Kādā brīnumainā harmonijā ir savijusies visa viņa dzīve un darbs! Apsīšu Jēkaba personības bagātība ir viņa mīlestība pret tuvāko, ģimenes un mājas mīlestība, dabas un Latvijas mīlestība. Vērīgums, iedziļināšanās darāmajā, atbildības izjūta, radošs gars, sirds siltums un liela dzīves gudrība. Ārēji pagodinājumi rakstniekam nebija pieņemami, arī no Triju Zvaigžņu ordeņa viņš atteicās.
Ja vien mēs spētu atminēt ļaužu vārdus, vietu nosaukumus, notikumus, mēs saprastu, ka Apsīšu Jēkabs savos literārajos darbos un rakstos ir uzcēlis pieminekli savam Lizumam no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Cilvēks sākas tai „vecajā baznīciņā”, tajos Dumbrājos, tai Uriekstes pilskalnā, vecajā draudzes skolā, gāršas eglēs, upes līčos un pļavās.
Laiki met lokus. Valoda un dzīve mainās, un to dzīvo saikni atšķetināt un uzturēt ir mūsu uzdevums, arī tā, kā mēs visi kopā to paveicām 8.decembrī: atcerējāmies un lasījām Apsīšu Jēkaba stāstu, mācījāmies attēlot paša redzēto un piedzīvoto gan rakstos, gan zīmējumos, sadarbojāmies ar studentiem un priecājāmies par viņu dzīvespriecīgo vērtējumu, guvām gandarījumu par paveikto un prieku par skaistajiem priekšnesumiem.
Lai turpinās mūsu interese par grūto, bet cilvēka garīgajai attīstībai vajadzīgo!
Paldies visiem – skolēniem, skolotājiem, vecākiem, teātra ļaudīm, studentiem un pasniedzējiem, maniem domubiedriem un atbalstītājiem!
