Jauns gads kā jauns atskaites punkts, kā jauna grāmata vai tukša burtnīca. Ko tajā ierakstīsim, tas atstās savas zināmas pēdas mūsu dzīvē, mūsos pašos, vēsturē, ko mēs paši ar savu rīcību un darbiem veidojam. Kāds tas būs? Ko nesīs? Ko vēlamies īstenot šajā gadā? Varbūt realizēt kādu sen nepiepildītu sapni? Varbūt satikt sen neredzētu draugu? Varbūt pārkāpt pāri aizvainojumiem, kas krājušies, un kādam piedot? Varbūt dzīvot veselīgāk? Atmest kaitīgus ieradumus, ja tādi, protams, ir? Un kāpēc lai tas nenotiktu šogad? Vai šis gads būs pelēcīgas rutīnas pārpildīts vai varbūt krāsainiem mirkļiem bagāts, tas atkarīgs no mums pašiem. Mēs paši veidojam savu dzīvi, savu pasauli sev apkārt. Piekrītu psihoterapeites Ainas Poišas teiktajam, ka ikviens pats ir savas dzīves un savas filmas režisors. Un paši rakstām savas filmas scenāriju. Reizēm ir grūti, īpaši, kad rodas problēmas. Bet pašiem vien tās jārisina. Nekāds laimes lācis neatnāks. Problēmas norūda. Jā, arī kļūdāmies, un kļūdāmies mēs visi, bet labi, ja no tā arī mācāmies. Nesen pavisam nejauši interneta dzīlēs atradu rakstu, kas vēsta par nelaimīgu cilvēku vienpadsmit paradumiem: hroniska žēlošanās, sevis un citu kritizēšana, dzīvošana pāri saviem līdzekļiem, negatīvas atkarības, pagātnes nožēlošana, uztraukšanās par nākotni, mērķu atlikšana uz vēlāku laiku, tenkas, aizvainojums, neveselīgs uzturs, problēmu “uzpūšana”. Samēra precīza uzskaite. Ja godīgi ielūkojamies sevī, tad noteikti kāds no šiem paradumiem vai pat vairāki piemīt mums katram. Un paradumiem, kā zināms, ir liels spēks – to nevar noliegt. Varbūt ir vērts aizdomāties un no kāda atbrīvoties! Tā būtu gluži kā jauna apņemšanās jaunajā gadā. Ir gan nācies dzirdēt, ka jaunā gada apņemšanās neizdodas. Jā, varbūt, jo atkal viss atkarīgs tikai un vienīgi no pašiem – no pašu gribas un vēlmes. Un, lai kaut ko īstenotu, nav jāgaida jaunais gads. Bet mērķim vai sapnim ikvienam no mums vienmēr ir jābūt. Nav svarīgi – lielam vai mazam. Svarīgi, lai tas vispār ir, jo tas ir kā dzinulis dzīvot, darboties, iet un darīt.
