Jānis Zvaigzne,Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Grūti ir izcelt atsevišķus gada notikumus, lai neaizmirstu citus, kuri nav bijuši mazāk nozīmīgi. Manuprāt, pati svarīgākā ir bijusi cilvēku vēlme domāt, darīt un darboties citu priekam, atstāt kaut ko paliekošu, lai Latvijas simtgades gads būtu skaists un neaizmirstams. Tas ir mans lielākais prieks! Īpaši atmiņā paliks mūsu pagasta kultūras darbinieku, pensionāru un daudzu jo daudzu liteniešu neparasti augstā aktivitāte – pagastā dzīve mutuļoja kā upe pavasarī. Protams, nav iespējams pastāstīt par visām aktivitātēm. Atzīšos, ka neesmu deju mākslas izpratējs. Tomēr ar apbrīnu un dziļu cieņu vērtēju liteniešu deju kolektīva vadītāju un dejotājus, kuri ar savu lielo entuziasmu spēja pārstāvēt pagastu Deju svētkos Rīgā. Par to ir liels gandarījums! Tas, ka pietrūka biļešu visiem, kuri vēlējās nokļūt svētku koncertos, liecina, ka mums ir vajadzīga, ir svarīga un mīļa Latvija un tās gadadiena ir mūsu lielākie svētki. Saviļņoja arī apvienoto koru dziedājums Gulbenes svētkos, radot kopēju pārdzīvojumu. Jutos vienots ar visiem! Gribu uzsvērt, ka novada vadošajiem kultūras darbiniekiem ir svarīgi apzināties, ka mums pašiem ir spējīgi un talantīgi cilvēki. Turklāt nereti pieaicināto viesmākslinieku uzstāšanās var radīt vilšanos.
Par to, ka gada nogalē tika atvērti čekas “maisi”, būtu vajadzīga atsevišķa saruna. Vajadzētu atcerēties, ka bija ne tikai ziņotāji. Par cilvēku noskaņojumu attiecīgās iestādes nepārtraukti informēja partijas un padomju darba aktīvisti. Turklāt čekas “maisos” cilvēki nokļuva dažādu iemeslu dēļ.
Edīte Kanaviņa, Gulbenes 2.vidusskolas direktore, novada domes deputāte
Spilgtā atmiņā paliks Latvijas simtgades pasākumi, izcili bija gan Dziesmu un Deju svētki, gan valsts svētku mēnesī – novembrī – rīkotās norises. Prieks, ka skola ir ieguvusi Draudzīgā aicinājuma fonda skolu reitinga balvu par augstiem sasniegumiem vēstures mācīšanā. Īpaši uz skolu un mūsu kolektīvu ļauj paraudzīties tas, ka esam sākuši lielus darbus, lai uzlabotu mācību vidi. Tagad esam pārcēlušies uz divām ēkām, un šis mums visiem ir pārbaudījumu laiks. Tas ļauj secināt, ka spējam uz notiekošo raudzīties ar izpratni un pārvarēt grūtības. Mūsu kolektīvs ir iesaistījies projektā “Skola 20-30”, tāpēc pārmaiņas izglītības sistēmā varam vērtēt ne tikai no malas, bet iedziļināties tajās ar līdzdalību un izpratni. Manuprāt, arī tie, kuri kritiski vērtē pārmaiņas izglītībā, zina, ka nevar turpmāk organizēt un vadīt mācību procesu tā, kā līdz šim. Mainās paaudzes un arī pieprasījums pēc izglītības, tāpēc ir jābūt pārmaiņām. Cik tās ir pārdomātas un kvalitatīvas, par to varam diskutēt. Nepamatoti ir pārmetumi, ka izglītībā nemitīgi notiek reformas. Šim procesam ir jābūt dinamiskam, tāpēc pārmaiņas ir pašsaprotamas, tām ir jābūt nemitīgi. Tiesa, šim procesam vajadzētu būt pēctecīgam.
Personīgajā dzīvē man ir prieks, ka viens bērns ir ieguvis maģistra grādu, otrs ir sekmīgi piedalījies konkursā “Mis un Misters Gulbene 2018”.
Ivars Drulle, mākslinieks
Pagājušajā gadā manā radošajā dzīvē bija divi lieli notikumi. Piedalījos mūsu valsts ekspozīcijā Venēcijas arhitektūras biennālē, atklājot daudzdzīvokļu namu arhitektūru un tās lomu sabiedrības organizēšanā. Laikmetīgas mākslas mesē, kurā piedalījās vairāk nekā 300 mākslinieku, saņēmu balvu kā meses labākais mākslinieks. Tie man personīgi bija lielākie notikumi.
Lai gan neesmu ne dziedātājs, ne dejotājs, manuprāt, simtgades Dziesmu un Deju svētki bija izcils notikums. Jūlijā, kad biju Rīgā, varēja just, ka visa pilsēta ir svētku noskaņās – it kā paralizēta. Bija jūtama milzīga, pacilājoša enerģija. Man bija ieslēgts radio, kur skanēja koru dziesmas. Šie svētki radīja daudz spēcīgākas emocijas nekā 18.novembra svinības ar visām būšanām un nebūšanām.
Gulbenes novadā tāpat kā daudzviet atmiņā paliks sausā vasara. Nekad nebiju redzējis, ka jau maijā un jūnija sākumā ir nodzeltējusi zāle. Visu laiku bija jālaista puķes, bet tik un tā daudz kas izkalta. Sevišķi cieta lauksaimnieki, kas zaudēja lielu daļu ražas un nevarēja sagatavot lopbarību pietiekamā daudzumā.
Gadam melnu punktu pielika čekas “maisu” atvēršana. Manuprāt, to vajadzēja darīt jau sen. Esmu nedaudz šokēts, ka tur ir arī man pazīstami cilvēki. Diemžēl nav zināms, vai viņi ir kaut ko ziņojuši vai teikuši. Un kā viņi ir tikuši “maisā”? Katrā ziņā šajā kartotēkā visi nav vienādi vērtējami. Tagad daudziem lielākā izklaide ir kartītēs atklātie segvārdi.
