Turpinājums stāstam “Atkal Dālderkalnā”, ko publicējām pērn vasarā
1. Man tālas zemes nevajagSkaisto un, kā vēl nesen likās, bezgalīgo vasaru pakāpeniski nomaina rudens, un redzams, ka jaunpienācējs iekortelējas uz palikšanu. Vējš pūš pa gaisu rudens zeltītās lapas, un tās bezpalīdzīgas guļ vēl zaļajā zālē, tad sakalst un zaudē savu skaistumu, saplūstot ar zemi. Pazūd gājputni, un nometnieki kļūst par vienīgajiem dabas saimniekiem un sargiem. Jau zīlīte izlūko apkārtni un pieklaudzina ar savu mazo knābīti loga rūtij, it kā teikdama:„ Esmu atkal klāt! Draudzēsimies!”
Paukšķēdamas, atsitoties pret mājas jumtu, krīt zīles, neprasot, vai kādai lemts būs izdīgt. Tik daudz to ir! Dunēdami pret zemi, krīt āboli, un pēdējie sārtvaidži ir tie gardākie un tikpat kā izkūst uz mēles. Lielais ražas laiks šogad ir dāsns un garš. Tomēr pamazām vien vasara atvadās un sniedz roku rudenim: miglas auti izzūd tikai vēlā rīta stundā, un rasa zālē mērcē kājas līdz pat pusdienas laikam. Gadalaiku maiņas aizvien atstāj iespaidu uz cilvēku noskaņojumu. Rudens vēstneši ļaudīm uzdzen nostalģiju pēc bijušā siltuma, bezrūpības un lielās dvēseles brīvības sajūtas, kura tik ilgi priecēja un lutināja gandrīz katru dzīvo radību. Likās taču, ka vasara būs mūžīga! Un tomēr Latvijas rudens ir skaists tieši ar to, ka mainīgs un košs ir lapu raibums dabas svārkos un visas pārmaiņas notiek pamazām: zaļā krāsa mainās ar sārto un dzelteno, līdz kādā rītā vējā lokās tikai kailie zari. Tas ir neglābjams tuvās ziemas liecinieks. Daba aizvien aicina uz vienu otru cilvēcisku pārgalvību un arī brīdina: „Priecājies par šo dienu, jo rītā vēji var būt no citas puses un daudz bargāki. Līdz jaunam pavasarim tālu, izbaudi šo dienu…”
,,Kad auksti vēji pūš un aizvēju grib sirds,
Es tevi, Latvija, par savu patvērumu saucu.
Kad svešos vēja auros izgaist horizonts un ceļš zem kājām zūd,
Es tavai priedei gribu pieglausties un Jāņu pļavā atkal veldzēties.
Es dzīvē tikai Latviju par sava ceļa galamērķi izvēlos.
Man tālas zemes nevajag, man esi tu. Tu, mana Latvija!”
Ilga to uzraksta vienā paņēmienā. Tā ar viņu mēdz notikt: dienām dzejas mūza klusē un tad izlaužas visnepiemērotākajā brīdī, kad rakstāmā nav pie rokas. Jau kādu laiku viņa izlīdzas ar domas pierakstu mobilajā telefonā vai diktofonā. Dzejas frāzes izsprūk no domu apcirkņiem visnepiemērotākajā laikā, un vislielākais domu koncentrāts izpaužas tieši Dālderkalnā, viņas bērnības šūpulī. Te Ilgas īpašās sajūtas un emocijas, un te viņa sevī vislabāk sajūt garīgo spēku un iedvesmu. Dzejas rindas viņu garīgi uzlādē, radot tādu kā īslaicīgu eiforiju, ko viņa pati dēvē par savu dzejisku nepieskaitāmību.
Kalna četras debespuses ir tik dažādas. Austrumu nogāzē uz takas valda ēnas un daba, it kā snaužot slinkā rīta nomiedzī, kalnā kāpēju īpaši neuzrunā. Tā ir tāda steigas nogāze, kad laiks dzen darbos un kalns ir tikai fons dzīves steigai: augšup, lejup! Ja arī kādas dzejoļa rindas te izplaukst, tās neuzmundrina, un Ilga tādas – nepareizas un nenozīmīgas – izdzēš: ka nav, lai arī nav! Tās tikai tādas rīmes! Viņa gaida savu labāko dzejoli, kurš varbūt piedzims visnepiemērotākajā brīdī, un Ilga tic, ka tas būs tieši šeit, vienalga – lietū, vējā vai ziemas spelgoņā. Viņa to sagaidīs! Tas viņā jau ir, tikai nav atradušies īstie vārdi…
Šobrīd atelpa no dienā pārdzīvotā ir tikai vēlas pēcpusdienas un vakari, kad, atgriezusies no darba, var izbaudīt mazu miera mirkli, it kā peldoties vakara saules apmirdzētajā dienvidrietumu nogāzē, un nedomāt par rītdienas darbiem. Kalna nogāze ir mieru nesoša, izkopta un krūmiem neapaugusi. Mamma te sasējusi grupiņās mazprasīgās dārza kliņģerītes, daudzgadīgās astilbes. Veselā klājienā saaugušas arī margrietiņas un sarkanais āboliņš, no pļavas patvēries, lai kalna pakājē ilgāk ziedētu, kur izkapts nesasniedz… Vairākus gadus te aug un kuplo pirms gadiem desmit iedēstītie rododendru krūmi – īsts meža krāšņums! Kalns Ilgai liekas kā tāds divdabis: reizēm mīlīgs un maigs, saules apmirdzēts, bet citreiz nomācies, drūms un vēju appūsts, kalnā kāpējam piesolot gan apmierinātības, gan vientulības un nemiera sajūtas. Tāda ir arī viņas personīgā dzīve: samezglojusies, saraustīta un neziņas pilna.
Ilga jau vairākus mēnešus darbdienu izdzīvo Silaines novada tūrisma centrā un jūtas labi. Viņa tagad ir patstāvīga, strādājoša sieviete, kurai ir izdevies pārliecināties par savām spējām, izdomu un azartismu. Bez tā tūrisma nozare nevar pastāvēt, un jaunais amats saistās ar atbildību, izdomu, zināšanām un radošumu. Ilgas komanda ir gatava tūrisma centra tālākai attīstībai. Viņus sāk respektēt, atbalstīt, un ar pārnovadiem veidojas kopīgi ideju un sadarbības plāni. Latviju ir pārņēmis tūrisma bums, un tas uzliek pienākumus.
Ilga ir pieteikusies dažādos izglītojošos kursos, daudz lasa, mācās no kļūdām un brīvajā laikā kopā ar Alitu ceļo pa tuvāko un tālāko apkārtni. Bērnam tik daudz jaunu iespaidu, tik daudz jaunu domu, kas rindojas Alitas pašsacerētajās pasakās. Ar to sacerēšanu Alita ir pilnīgi kā apsēsta. Pasakas reizēm ir tik unikālas, ka izraisa arī vecmammas Dzidras interesi un apbrīnu: kur bērnam radies tāds talants, turklāt agrā bērnībā zem svešām debesīm? Šinīs mazmeitas pasakās nekad neparādās vācu valodas ietekme, kas reizēm tik negaidot izsprūk sarunās. Laikam jau tāpēc, ka pamatus šim mazbērna talantam devusi Skalbes pasaku grāmata. Līdzi uz Vāciju paņemtā tur arī palikusi, un Ilga atnesusi no bibliotēkas pārlasīšanai to pašu seno izdevumu, kas viņas bērnībā lasīts.
Bieži vakaros Alita atkārtoti grib dzirdēt “Kaķīša dzirnavas” un “Bendes meitiņu”. Par “Kaķīša dzirnavām” Alitas pieķeršanās bija saprotama: baltais kaķītis beidzot ir laimīgs. Bet derēja padomāt, kāpēc bērns bija ieciklējies bendes meitiņas liktenī. Kādas asociācijas bija viņai? Kas tik sāpīgi skāris mazo sirsniņu, Ilgai neizdevās atminēt. Gan jau kādreiz vēlāk viņa to uzzinās. Grāmatu veikalā nopirktās, skaisti ilustrētās Skalbes pasakas jaunā izdevumā kļuvusšas par mīļāko mazmeitas lasāmvielu. Tās noder latviešu valodas slīpēšanai un fantāzijām. Ar savas mīļākās pasakas atstāstu Alita piedalās arī klases rīkotajā pasaku stāstīšanas konkursā, iegūstot skolotāju un savu draugu atzinību un pat sajūsmu. Klases atzinība Alitai daudz nozīmē.
Dzidra ir pamanījusi, ka Alita reizēm it kā saplūst fantāzijās ar apkārtējo dabu un viņas pasakās parādās lauku sadzīves tēma un daudz dažādu mājdzīvnieku, kas visi ir savstarpēji draudzīgi un mīļi. Ar vectēvu piedzīvotais zvejā pasakās izvērties par īstu zivju draudzības paraugu, kad lielākās zivis neaprij mazulītes, bet pasargā no asajām vēža spīlēm. Alita aug labestībā, ap viņu staro dabas mīlestība. To sargāt, liekas, uzņēmies Dālderkalns.
Vislielākais pārbaudījums Ilgas komandai bija Silaines novada svētki, koncerts pilī, Leģendu nakts, kafijas stāsta iedzīvināšana un mākslas plenērs. Mākslinieks Haralds bija sapulcinājis tik daudz otas meistaru un ieinteresētu skatītāju, ka pils parkā, likās, nebija neviena brīva kvadrātmetra. Uz pasākumu bija saradušies arī ārzemju tūristi, un Ilgai radās doma par pastāvīga gida ar labām svešvalodu zināšanām nepieciešamību. Viņas pašas perfektās vācu valodas zināšanas pavēra ceļu jaunām iecerēm.
Plānu bija tik daudz, ka bieži neatlika laika domām par personīgās dzīves klapatām. Ilgas pašreizējā dzīve bija kā kamolā vēl nesatīta dzijas šķetere, kur pavediena viens gals sapinies ar to otru ciešos mezglos. Vai pietiks uzņēmības un gribas visu dzīves saturu salikt pa jauniem plauktiņiem un citādāk nekā iepriekš? Par to Ilga domā nakts melnumā, kad lielais dienā sakrātais noguruma miegs uz rīta pusi atkāpies.
Emocijas atgriežas skaudrajā personīgās dzīves realitātē: viņu laulība ir kā uz aizas malas būvēta būda, kur katrs mazākais vēja pūtiens var radīt nobrukumu un sabrukt. Ilga bieži domā: “Vai ir jēga tā dzīvot? Ļauties tikai ikdienas notikumu straumei, izslēdzot domas par nākotni un savu privāto dzīvi?” Juris viņas darbu Latvijā ir uztvēris ar pilnīgu nesapratni un uzskata to par tādu kā bēgšanu no ierastās stabilās ģimenes dzīves. Viņš, šķiet, ir aizmirsis, ka tā bija viņa ideja – atstāt Latvijā sievu un meitu, nenosakot pat, uz cik ilgu laiku. Viņš bija dusmīgs un pārsteidzīgs secinājumos un spontāni izdomāja soda mēru. Vīra uzliktais sods tagad Ilgai likās kā apbalvojums. Viņa savu radošo un maizes darbu atrada tieši Latvijā.
Bija arī citi vīra sagādāti negaidīti notikumi: nevaicājot sievas piekrišanu, Vācijā viņš bija veicis savu auglības testu. Varbūt to vajadzēja viņiem abiem izdarīt jau agrāk? Tēvs ir tas, kurš bērnu uzaudzina – tā raksta žurnālos, un dzīvē tas daudzreiz pierādījies. Ka Juris ir Alitas tēvs – tā viņi domāja, un nu atkal tika uzjundīta pagātne ar iespējamām varbūtībām.
