Viktors Podziņš stāsta, ka ideja par ugunskura iedegšanu nākusi no Raita Apalupa, kad viņš vēl bijis pagastvecis Stāmerienā. “Viņš ierosināja, sakot: Viktor, vai tu nevari? Man pašam tas nebija ienācis prātā, bet Raitis rosināja, un tā arī sākām. Sākumā ugunskurs tika iekurts Stāmerienas ezera krastmalā, vēlāk pie stāmerenieša Raimonda Račko mājas pagalmā. Viņš arī ir aktīvs dalībnieks, un principā visus gadus 20.janvārī esam bijuši kopā. Tagad jau vairākus gadus ugunskurs tiek kurināts manas mājas pagalmā. Pašā sākumā pie ugunskura nemaz tik daudz cilvēku nepulcējās, pēc tam gan. Tie gan parasti bija vieni un tie paši, kaut gan drīkst braukt jebkurš,” saka Viktors.
Mašīnā iekšā un uz Rīgu
1991.gada 13.janvārī notika Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija, kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku, starp viņiem bija arī Viktors. Toreiz viņam bija 36 gadi. “Nekādas apdomāšanās nebija. Bija jābrauc uz manifestāciju. Mašīnās iekšā un braucām. Kādas bailes tajā vecumā!” saka Viktors, kurš Rīgā nodzīvoja gandrīz visu nedēļu.
Pāris reizes nedēļas laikā gan bijis spiests atbraukt atpakaļ. “Atbraucu mājās, bet otrā dienā jau braucu atpakaļ. Tad vēlreiz biju spiests atbraukt mājās, jo biju ienācis dzīvot jaunā mājā un bija pieteikta gāze. Tieši tad atbrauca uzstādīt gāzi. Vajadzēja atbraukt un parakstīties. Tad braucu atkal atpakaļ uz Rīgu. Visu nedēļu nebijām mazgājušies. Nakšņojām pārsvarā kinoteātrī, kas bija blakus Ministru kabinetam. Tur visu laiku tika rādīta filma “Vējiem līdzi”, bet es to tā arī nenoskatījos. Mēs pārsvarā grozījāmies ap Ministru kabinetu. Kad gaidījām Interfrontes gājienu, tad bijām pamatīgi nobruņojušies. Pretī Ministru kabinetam stāvēja mašīna ar šķembām, mums mēteļiem kabatas pa zemi vilkās, kā bijām nobruņojušies. Zinu, ka vienam otram vecim bija līdzi pa šaujamierocim, daudziem bija līdzi naži. Bet visu laiku tika teikts, ka tā ir nevardarbīga pretošanās, un jāteic, ka arī bija. Viss noritēja mierīgi, klusi, bez ekscesiem, kaut gan provokācijas bija dažādas. Pienāk pie mums gruzīns un izvelk konjaka pudeli. Bet ja nu tā ir provokācija? Solīdi atteicām,” atminas Viktors.
Neizpalika arī kuriozi. Tos viņš atceras ar smaidu. “Toreiz sāka parādīties botas. Vienam čomam tās bija kājās, bet kājas nosalušas. Silda tās pie ugunskura, bet kāds saka: paskaties uz savām botām! Zole atlīmējusies. Nakti kaut kā pārvilka, otrā dienā čoms jau bija nopircis kirzas zābakus. Kā mācējām, tā dzīvojām. Mums līdzi bija radio – tie bija visi mūsu sakari. Par kaut kādiem mobilajiem telefoniem nebija ne runas. Un kas būtu bijis, ja toreiz būtu tik bargs sals kā šonedēļ? Iespējams, būtu tikai puse no tiem cilvēkiem. Toreiz laiks bija perfekts, kādi mīnus 2 grādi. Sniega gandrīz nebija,” atceras Viktors.
Sirds apmeta kūleni
Lielu emocionālo saviļņojumu likuši izdzīvot, kā Viktors mīļi saka, tantuki, kuri nesa barikāžu dalībniekiem cigaretes, cimdus, pankūkas. Tas bija liels atbalsts. “Man sirds apmeta kūleni, kad gājām gājienā cauri Vecrīgai, bet tantuki stāvēja ar sarkanbaltsarkaniem karodziņiem un svecītēm logos. Tas izteica visu – te, tev ir jābūt, neesi viens! To atceroties, vēl tagad emocijas sakāpj… Tas ir jāizjūt. To nevar aprakstīt. Mēs bijām ļoti vienoti,” atceras Viktors.
Viņu ļoti sarūgtina tas, ka šogad pilsētā 20.janvārī nevienā vietā netika iedegts barikāžu piemiņas ugunskurs. “Izskatās, ka personīgo ambīciju kārtošana pašvaldībā ir daudz svarīgāka. Es aizpagājušajā gadā biju aizbraucis uz ugunskuru pilsētā, tad atbraucu mājās un kurinājām to te. Agrāk arī skolas aicināja pastāstīt par barikāžu laiku. Esmu bijis Stāmerienas, Stradu skolā. Tagad – klusums. Domāju, ka tam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, ja mēs gribam Latviju kā tādu saglabāt. Man divi radinieki, kuri ir aizbraukuši uz Īriju, nopirkuši tur jau mājas, ir pateikuši, ka viņiem te nav ko meklēt. Tātad vecāki dzimtenes mīlestību viņiem neiemācīja. Kad braucu uz skolām stāstīt par barikāžu laiku, bērniem bija interese, viņi uzdeva arī jautājumus. Es pat biju pārsteigts, ka bērnus tas interesē, bet interesē! Un ar vienu reizi jau to nevar izdarīt. Par vēsturi ir jārunā, jāstāsta, jāskaidro,” ir pārliecināts Viktors.
Uzdāvina īpašu karogu
Katru gadu pulcēšanās pie barikāžu atmiņu ugunskura tiek iemūžināta fotogrāfijās. Pēdējos gados barikāžu dalībnieki fotografējas ar simtgadīgu Latvijas karogu rokās. Šis karogs ir īpašs. To Viktors paņem tikai ļoti nozīmīgos gadījumos.
“Man šo karogu uzdāvināja kāda tante uz 60 gadu jubileju. Viņa zināja, ka man tādas lietas patīk, un uzdāvināja. Ar šo karogu saistās interesants stāsts. Karogs tagad ir pie manis, bet man ir zināms, ka tie cilvēki, kam viņš piederēja, to nopirka ap 1920.gadu.
Lai tas būtu dokumentāli pierādīts, karogu aizvedīsim uz vēstures muzeju Rīgā uz ekspertīzi, lai precīzi nosaka tā vecumu. Spriežot pēc materiāla, tas varētu būt simtgadīgs, bet vēlos tam apstiprinājumu. Cik zinu, tad tas ir tikai vienu reizi dzīvē mazgāts. Cilvēki to ir izvadājuši uz Sibīriju un atgriezušies ar to atpakaļ. To, kas atdeva šo karogu tantukam, kurš savukārt man to uzdāvināja, nav vairs starp dzīvajiem. Viņi ir guldīti Gulbenes vecajos kapos, un viņu meitai, kas bija pēdējā šī karoga īpašniece, nav pat piemiņas plāksnes. Ir iekustinātas jautājums par to, ka varbūt pašvaldībai atradīsies tik daudz naudas, lai uzliktu mazu plāksnīti. Šiem cilvēkiem, kas ap 1920.gadu nopirka šo karogu, varbūt nebija ko ēst, bet viņi bija tādi jaundibinātās valsts patrioti, no kuriem mums vajadzētu mācīties. Viņi izvadāja šo karogu uz Sibīriju, ar to atgriezās mājās un pēc tam vēl glabāja mājās. Šodien šie cilvēki ir pilnīgi aizmirsti. Es zinu, kur ir viņu kapi. Tie ir nekopti, aizlaisti. Sazvanīju savu dēlu, un pavasarī brauksim tos sakopt. Tie cilvēki ir to pelnījuši. Kamēr būšu un varēšu, tikmēr šos kapiņus uzpasēsim,” saka Viktors.
