Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz janvāri pilnīgi citā laikmetā.
1978. gada 24. janvārī avarēja ar kodolenerģiju darbināmais PSRS satelīts – NATO karakuģu kustību okeānos novērojošais pavadonis “Kosmos 954”. Satelīta reaktors, pretēji plānotajam, pēc iziešanas orbītā no satelīta neatdalījās – ja tā notiktu, reaktors aizlidotu izplatījumā un Zemi nevarētu apdraudēt, bet tagad tas līdz ar satelītu atgriezās uz Zemes.
Pavadonis apmēram pēc mēneša zaudēja sakarus ar vadības centru, janvārī pārtrauca darboties un krita. To, ka tas drīzumā var nogāzties, ASV pamanīja jau novembrī, bija zināms arī, ka uz pavadoņa ir kodolreaktors. Par lidojošā reaktora briesmām rakstīja Rietumu prese, atlika vien gaidīt, kurai valstij nepaveiksies. Satelīts avarēja Kanādas ziemeļrietumu teritorijās, ar radioaktīvo degvielu piesārņojot apvidu 600 kilometru garā joslā. Cenšoties savākt piesārņojumu, cilvēki pārmeklēja 124 000 kvadrātkilometru lielu laukumu. Atlūzu meklēšanu pārtrauca ledus kušana, atrada 90 procentu no satelīta radioaktīvajām daļām.
Padomju radioaktīvā spiegošanas satelīta nogāšanās NATO valstī izraisīja starptautisku skandālu. Kanāda pieprasīja, lai PSRS oficiāli atzītu, ka kosmosā sūta pavadoņus ar kodoldzinējiem, un samaksātu par nodarītajiem zaudējumiem. PSRS tika iesniegts rēķins par vairāk nekā sešiem miljoniem dolāru, iekļaujot gan operācijas izmaksas, gan turpmākos iespējamos izdevumus nākotnē. PSRS, kas sākumā šo incidentu centās pasniegt kā nenozīmīgu starpgadījumu, samaksāja tikai trīs miljonus Kanādas dolāru, bet tai nācās uz trim gadiem atteikties no līdzīgu satelītu palaišanas un uzlabot savu satelītu drošību.
1788. gada 26. janvārī Portdžeksonas līcī Austrālijas austrumu piekrastē 11 britu kuģi krastā izsēdināja pirmo dienvidu kontinenta kolonistu grupu – 1530 cilvēku (no tiem 736 katordzniekus). Flotiles komandieris sers Artūrs Filips pasludināja Austrālijas dienvidaustrumu piekrasti par Britānijas teritoriju un kolonistu ciematu nosauca Britānijas iekšlietu ministra Tomasa Taunšenda, lorda Sidneja vārdā – tagad tā ir Austrālijas lielākā pilsēta. Līdz 1868. gadam britu valdība uz jauno koloniju nometināšanai pārvietoja ap 160 tūkstošus noziedznieku. Šāds kolonistu sastāvs lielā mērā veicināja Austrālijas iedzimto iznīcināšanu vai izspiešanu uz neauglīgiem apgabaliem.
Kopš 1994. gada 26. janvāris ir valsts nacionālie svētki – Austrālijas diena.
1950. gada 27. janvārī Lielbritānijas Atomenerģētiskā centra pētnieks fiziķis Klauss Fukss Drošības dienesta MI-5 virsniekam Viljamam Skardonam nodeva rakstisku atzīšanos, ka no 1941. gada rudens sūtījis padomju izlūkdienestam ziņas par centrā veiktajiem eksperimentiem.
Drošības dienesta darbiniekus pie Fuksa “aizveda” loģisku spriedumu ķēde, kuras sākums bija PSRS vēstniecības Kanādā darbinieka, kurš šifrēja slepenos ziņojumus, nodevība. Bez tiešiem pierādījumiem ilgās sarunās Skardonam izdevās panākt Fuksa atzīšanos. Fiziķis tika notiesāts uz 14 gadiem cietuma – maksimālais termiņš, kādu varēja piespriest par valsts noslēpumu nodošanu citai valstij, kura nav naidīga Lielbritānijai (tobrīd briti PSRS vēl ierindoja šādā kategorijā).
Pēc deviņiem gadiem Fuksu par priekšzīmīgu uzvešanos pirms termiņa atbrīvoja, viņš pārcēlās uz Vācijas Demokrātisko Republiku, kur kļuva par Kodolfizikas institūta direktora vietnieku. Viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, cik Fuksa ziņojumi palīdzēja PSRS atombumbas radīšanā, nav.
1958. gada 28. janvārī dāņu uzņēmējs Gotfrīds Kirks Kristiansens patentēja pasaulē, iespējams, pašu populārāko rotaļlietu-Lego klucīšus. Kompānijas nosaukumu no diviem dāņu vārdiem “leg godt” – “spēlēties labi” – 1932. gadā izveidoja Ole Kirks Kristiansens, namdaris no Billundas, kas ražoja arī koka rotaļlietas.
Sastiprināmo plastmasas klucīšu ražošana sākās 1949. gadā. Sākumā pircēju atsaucība nebija liela, bet tad Olem radās ģeniāla ideja – dot bērniem iespēju no viena konstruktora detaļām salikt visdažādākās rotaļlietas, pat veselas rotaļu pasaules. Šāda ideja ieinteresēja ne tikai bērnus, bet arī pedagogus abās Atlantijas okeāna pusēs. Kopš patentēšanas dienas uzņēmums radījis vairāk nekā 400 miljardus mazo Lego detaļu (52 klucīši katram planētas iedzīvotājam). Ja tās visas saliktu torņos, varētu uzbūvēt desmit milzeņus, kas sniegtos līdz Mēnesim.
Lai ļaudīm parādītu Lego iespējas, 1968. gadā Billundā tika radīta pirmā Legolande, kas šodien aizņem 140 000 kvadrātmetru laukumu. Tajā var aplūkot no vairāk nekā 58 miljoniem Lego klucīšiem izveidotus visdažādākos objektus, tajā skaitā Eifeļa torni un Sidnejas operu. Pasaulē darbojas vēl trīs Legolandes – Lielbritānijā, Vācijā un ASV.
1856. gada 29. janvārī, beidzoties Krimas karam, kurā Anglija, Francija, Osmaņu impērija un Sardīnija cīnījās ar Krieviju, Anglijas karaliene Viktorija nodibināja Lielbritānijas augstāko militāro apbalvojumu – Viktorijas krustu. Karaliene uzskatīja, ka tik asiņainu cīņu varoņi ir pelnījuši arī izcilu apbalvojumu.
Ordenis, kuru piešķir “par varonību cīņā aci pret aci ar ienaidnieku”, ir liets bronzas krusts aveņkrāsas lentē. Krusta centrā ir bareljefs, kurā attēlota uz kroņa stāvoša lauva. Apakšā puslokā ir rakstīta devīze: “Par drosmi.” To var saņemt jebkuras pakāpes bruņoto spēku persona vai civiliedzīvotājs, kurš pakļāvies militārām pavēlēm. Viktorijas krustu pasniedz Britānijas monarhs speciālā ceremonijā Bekinghemas pilī. Tas ir augstākais militārais apbalvojums arī dažās Nāciju Sadraudzības valstīs un bijušās Britu impērijas teritorijās. Šobrīd apbalvojumu saņēmuši ap 1500 ordeņa kavalieru. Ja taisnība leģendai (tā gan nekad nav oficiāli apstiprināta), krustus vēl līdz šim laikam izgatavo no krievu lielgabalu bronzas, kas iegūti ieņemot Sevastopoli.
1962. gada 30. janvārī Kašašas pilsētas (Tanzānija, Āfrika) kristīgās misijas meiteņu internātā kāda audzēkne citām izstāstīja anekdoti. Tās sāka smieties un, par spīti audzinātājas draudiem sodīt, nespēja apstāties. Smiekli, palaikam pārejot histēriskās raudās, viņas burtiski smacēja. Brīžiem tie pierima, tad bija iespējams mazliet atgūties, pat pagulēt, bet lēkmes atkārtojās. Smiekli pārņēma citas meitenes – martā no 159 internāta audzēknēm jau smējās 95. Skolu slēdza, bērnus aizsūtīja uz dzimtajiem ciemiem, kur tie aplipināja simtiem cilvēku.
Tautā slimībai deva vārdu “akadžandža” – prāta aptumšošanās, tās cēloņus un izplatīšanās mehānismu neizdevās noskaidrot, smejošo asinīs neatrada ne nezināmus vīrusus, ne svešas vielas. Slimību izslimoja vairāki tūkstoši cilvēku, galvenokārt sievietes; vieni izveseļojās pēc nedēļas, citi – pēc vairākiem mēnešiem. Pēc pusotra gada epidēmija izdzisa pati no sevis. Ļaunas mēles melsa, ka, Tanzānijai sākot celt sociālismu, tās iedzīvotājiem smiekli vairs nenāca.
1924. gada 25. janvārī Francijas Alpu ziemas kūrortā Šamonī atklāja pirmās ziemas olimpiskās spēles. Atklāšanas ceremonijā līdzās 16 citu valstu karogiem pirmo reizi plīvoja arī Latvijas karogs. Uz olimpiskajām spēlēm bija devušies divi latviešu sportisti – slēpotājs Roberts Plūme un ātrslidotājs Alberts Rumba. Atklāšanas parādē uzrakstu “Lettonie” nesa sportistu paziņa lietuviešu žurnālists, Latvijas karogu – R.Plūme, aiz viņa soļoja A.Rumba.
Nākamajās olimpiskajās spēlēs 1928. gadā Sanktmoricā A.Rumba Latviju pārstāvēja viens pats – protams, viņš arī parādē nesa Latvijas karogu. Armijas sporta kluba pārstāvis pulkvežleitnants A.Rumba Latvijas ātrslidošanas vēsturē ierakstīts kā “pirmais, kas Latviju ieveda visas pasaules labāko ātrslidotāju nāciju vidū”; laikraksts “Sporta Pasaule” 30. gadu beigās viņu nodēvēja par “latvju ledus celiņa varoni”, kurš daudzus gadus pārliecinoši turējies pasaules labāko ātrslidotāju desmitniekā.
