Latvija 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta kā brīva, neatkarīga valsts.
Latvija 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta kā brīva, neatkarīga valsts.
“Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu,” Kārlis Skalbe rakstīja. Viņš ticēja, ka “šai elpā uzplauks rozes”. Rozes uzplauka, bet tām bija ērkšķi, kas savainoja Latvijas tautu. Simtiem gadu Latvija ir bijusi pakļauta svešām varām, līdz beidzot tā ieguva brīvību – kļuva par suverēnu valsti.
Man nepatīk dzīvot pagātnē. Kas bijis, ir pagājis un vairs nebūs. Jādzīvo ir nākotnei – rītdienai! Šis ir mans laiks un mana vieta, mana iespēja, šeit – Latvijā. Ja ne tagad, tad citlaik, bet es zinu, ka spēju ko mainīt. Latvijas rītdiena ir atkarīga no cilvēkiem, kas dzīvo valstī, tātad arī no manis. Jā! No manis! Kas tad īsto veido Latvijas rītdienu? Politiķi, mākslinieki, mūziķi, varbūt rakstnieki? Rītdienu veido visu profesiju pārstāvji. Tie ir cilvēki, kas ir ieinteresēti Latvijas nākotnes veidošanā, kuri ir savas Dzimtenes patrioti un nebaidās paust savu viedokli.
Runājot par Eiropas Savienību, Latvijas prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ir teikusi: “Eiropa ir mūsu mājas… Mēs piederam Eiropai un būtu skumji, ja tai no desmit kandidātvalstīm pievienotos deviņas, turpinot šo apvienošanās un paplašināšanās ceļu, turpinot savu attīstību, bet Latvija paliktu kā tāds anklāvs, kurā dzīvo ļaudis, kas neuzticas saviem spēkiem, kam bail no saviem lēmumiem, kas īsti nezina, ko viņi grib.” Es piekrītu prezidentes teiktajam un skaidri zinu, ko gribu – redzēt Latviju kā Eiropas Savienības dalībvalsti.
Manuprāt, Latvijas rītdiena lielā mērā ir atkarīga no politiskajiem spēkiem – politiķiem. Mani interesē politiskās norises valstī, tādēļ pēc 12.klases absolvēšanas vēlos studēt politoloģiju vienā no Latvijas augstskolām. Iespējams, ka nākotnē, lai arī ne pārāk tuvā, arī pati iesaistīšos politikā, tā reāli piedaloties Latvijas rītdienas veidošanā. Es vēlos piedalīties sava sapņa par labāku Latvijas rītdienu realizēšanā. Būtu naivi domāt, ka pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem Latvijā nepastāvēs bezdarbs, amatpersonas nebūs korumpētas, nepastāvēs noziedzība, un visi būs apmierināti ar savu ekonomisko un sociālo stāvokli, bet tas ir mērķis, uz kuru jātiecas.
Saeimas deputāte Silva Golde, runājot par jauniešu iespējām ES, ir teikusi: “Iestājoties ES, Latvijas jauniešiem būs daudz lielākas iespējas iegūt labu izglītību.” Man tas ir svarīgi kā topošajai studentei, jo es vēlos iegūt pēc iespējas kvalitatīvāku izglītību. Izglītība man dod iespēju pilnveidoties un bagātināt sevi. Tā man ļauj sasniegt mērķus, kurus es sev esmu nostādījusi.
Būdama eirooptimiste, es apzinos to, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nav garantija, ka Latvija nokļūs kādā “brīnumzemē”. ES ir iespēja Latvijas attīstībā, un tas, cik veiksmīgi tā tiks izmantota, ir atkarīgs tikai no mums pašiem.
Mans sapnis par Latvijas rītdienu nav tāls un nereāls. Es nesapņoju par “zelta kalniem” un “brīnumainu dzīvi”. Tas būtu bērnišķīgi. Man nepatīk fantazēt, kā būtu, ja būtu… Vienmēr pastāv iespēja, ka nebūs! Latvijas rītdiena nav tāla un mistiska, to veidojam mēs! No mums tā ir atkarīga, jo esam topošie skolotāji, mediķi un politiķi – mēs esam latvieši!
Izglītībai šobrīd ir noteicošā loma. Jau vidusskolas 10. un 11.klasē ir jāapzinās savas vēlmes un spējas, lai veiksmīgi spētu turpināt mācības augstskolā, lai spētu sevi apliecināt.
Leonīds Breikšs par Latviju ir teicis: “…viņa man liekas kā kuģis, kas ir reiz uzcelts mūsu tautai, lai viņa tanī dotos cauri laikiem un laikmetiem.” Jā, Latvija ir kuģis, un mēs esam tā kapteiņi, stūrmaņi un matroži.
Mūsu Dzimtene ir devusies cauri gadsimtiem un darīs to arī turpmāk, jo es ticu, ka viņa pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pasaulē valdīs demokrātija.
