Pārnākusi no darba, Ilga atrod meitu domīgu un tādu kā norūpējušos. No skolas viņu atvedis opītis, un arī mājupceļā mazmeita nav bijusi diezin ko runīga. Viņa vēlējusies pabūt viena un no pastaigas ar Dzidru atteikusies, teikdama, ka viņai esot „liela doma domājama”.
Dzidra to respektējusi, atradusies mazbērna tuvumā, viņu paēdinājusi un vērojusi, kas tad būs tā doma un kādu fantāzijas spēlīti Alita tagad spēlē. Tā viņa reizēm no visām ierastajām ikdienas lietām it kā atslēdzas, un Dzidra ir pamanījusi, ka tad top Alitas pašsacerētās pasakas. Bērns vēl neprot tik emocionāli, kā stāstot, pierakstīt visu uz lapas, tāpēc pasakas tiek ierakstīts diktofonā. Viņa prot ar to rīkoties pati. Ilga noklausās viņas ierunāto, piegludina frāzes, valodas negludumus, atstājot bērna valodas savdabību, un noglabā šīs pasakas datorā. Dažas pārsūta arī Jurim uz Vāciju, cerot, ka tēvam tas arī ir svarīgi.
Pie diktofona Alita ir pieradusi, viņa, ierunājot ierakstu, jūtas brīvi. Tāda sīka ierīce kā diktofons tehnoloģiju laikmetā mūsdienu bērnam nav nekāds neapgūstamais brīnums. Mūsdienās planšetes un datori jau no bērnu agrīniem gadiem ieņēmuši savu noturīgu vietu bērnu ikdienā. Alita pat apmāca opīšus savās datorgudrībās un ir ar to lepna. Viņas klasē ir tikai viens zēns tikpat gudrs datoros kā viņa.
Alitas pasakām un pantiņiem modernās ierīces ļoti noder. Dažās mazmeitas pasakās Dzidra saskata dziļas, bērnam neraksturīgas domas. Arī šodien, iespējams, Alitas prātā ir atkal kāda jauna pasaka.
Kad Ilga pēc darba ir nedaudz atpūtusies un paēstas vakariņas, un māju apņēmusi vakara noslēpumainā elpa, viņa un Alita iziet mazā pastaigā. Tas ir gandrīz rituāls. Vakars šķiet īpašs: vējš, liekas, paslēpies aiz kalna kores, un tikai mākoņu blāķi, peldot rieta saules apmirdzēti, liecina par vēju tur – augstu debesu velvē. Vakara blāzma atspīd koku galotnēs, mainot to krāsu uz brūngani dzelteno, kāda nekad nav vērojama dienā. Liekas, kaut kas sirreāls pārņēmis dabu.
Viņas iet pa taciņu nesteidzīgi un klusē. Bērnam tas nemaz nav tik raksturīgi. Parasti ir čalošana par visu to, kas redzams, kas dienā bijis svarīgs. Naivie un bērnišķīgie jautājumi, uz kuriem atbilde bieži jautātājai nešķiet pat svarīga, šoreiz izpaliek. Ilga gaida tās emocijas, kas noteikti būs, kad viņas, pakāpušās kalniņā, atsēdīsies uz lielā, apsūnojušā celma, kā to darījušas vai ik pastaigā. Alitas rociņa Ilgas plaukstā ir tik silta! Ilgai liekas, ka viņu abu rokas ir kā saplūdušas vienā, stiprā un spēcīgā plaukstā. Tā ir mātes un bērna šībrīža mīlestības saite.
Reizēm Ilgai liekas, ka kāda piemirsta roka, kas arī likās mīļa un balstoša, nemaz vairs nav tik nepieciešama, kā agrāk likās… Varbūt viņa kļūdās, jo tas ir tikai viņas viedoklis? Vai Alita arī par to kādreiz domās? Savās izjūtās un pasakās meita bieži liekas tik nobriedusi un šķiet daudz vecāka par saviem gadiem, ka izraisa pat apbrīnu. Tas gan priecē, gan mātes sirdī sēj bažas. Tomēr viņa pati ir vainīga, ka meitu audzinājusi tur, Vācijā, ar pasakām un stāstiem latviešu valodā.
Ilga uzsāk sarunu, lai kliedētu ieilgušo klusumu:
– Kāpēc mēs šodien esam tik klusas? Esam nogurušas, domīgas vai mums galvās ir kas svarīgs?
– Es šodien izdomāju jaunu pasaku. Gribu to tev izstāstīt. Ieraksti, lai es neaizmirstu un nepārdomāju rītā jau citādāk! Tik nopietna man nekad nav sanākusi. Tā nav sākumā priecīga pasaka. Klausies!
Un viņa stāsta:
– Reiz divi lielie putni, laikam tādi kā pūces vai ūpji, kas ar tiem platiem spārniem, uzbūvēja augstu kokā sev ligzdu. Iedēja tur olas un sāka perēt. Viņi gribēja sev daudz pūkainu pūčulēnu, bet izšķīlās tikai viens, mazs kā īkšķītis. Nu abi lielie putni ķērās pie barošanas, un mazais auga un auga, kamēr ligzdā vairs nebija vietas un viņš izkrita no ligzdas tieši zem koka uz sūnām, tāpēc nenositās. Vecie brēca un kliedza, lidoja klāt un sauca, bet putnēns nevarēja lidot uz ligzdu, jo to nemācēja. Viņš laikam bija pārbarots… Nu vecie, kokā uz zara atmetušies, gudroja, ko darīt: ja bērnu nesavāks un ligzdā neuznesīs, to apēdīs zvēri, un viņš būs pagalam. Tad pūču tēvs izdomāja un teica sievai: „Mums tur lejā jāuzbūvē jauna ligzda. Taču mums vajag palīgus, jo šai ligzdai jābūt lielai un stiprai. Man liekas, ka kaimiņš bebrs būvē aizsprostus. Sacīts – darīts! Bebru tēvs bija ar mieru glābt pūču bērnu. Viņš uzbūvēja lielu, platu ligzdu un iecēla tanī mazuli. Pūčulēns nu bija drošībā, jo abi vecie pūces arī sāka dzīvot uz zemes lielajā jaunajā ligzdā… Pūčulēns iemācījās lidot, un vairāk es neko par viņu nezinu. Pabeidz, mammīt, pasaku! Es prasīšu opim, lai pastāsta man par pūcēm vēl. Viņas vakaros te ap kalnu lido. Opis teica, ka viņas naktīs esot kā mirušie gari. Es tam neticu. Tā var būt tikai pasakās.
– Opis jau tev to arī stāsta kā pasaku. Es nezinu, kā man to tavu pasaku labāk pabeigt. Varbūt aizsūtīsim tētim, lai viņš padomā, kāpēc tu sadomāji tādu pasaku. Tava pasaka taču ir sanākusi ar laimīgām beigām. Vai tu ar to domāji, ka tētis būvēs to ligzdu te – Latvijā? Tā taču nav tikai pasaka par putniem, bet par cilvēkiem. Varbūt par mums? Tu nu gan mums esi pati kā pasaciņa! – un viņa apņem Alitu cieši ap pleciem un noskūpsta.
Ilgai liekas, ka jāizdara viss no viņas atkarīgais, lai viņas un Jura mazais “pūčulis” uzaugtu ar abiem vecākiem un noteikti pie Dālderkalna.
Viņas abas ir aizgājušas pārāk tālu no mājām, un laikam abas ir aizdomājušās tālu nākotnē. Vakars ir atnācis kluss. Pār kalnu raušas mēness – spožs un apaļš. Pilnmēness laikā taču piepildoties daudzas vēlēšanās un sāktie darbi viegli paveicami. Liekas, Dālderkalns klusu elpo, un Ilga tic, ka viss dabā izlīdzinās, ka daudzas domstarpības var atrisināt, ka nekad nav par vēlu sākt jaunu dzīvi vai sakārtot veco. Viss ir iespējams, kamēr ap kalnu dzīvo cilvēki.
Jau šovakar viņa uzrakstīs vēstuli Jurim. Atvainosies, ja pāri viņam darījusi, piedos viņam visu, ko iespējams piedot. Un vēstuli viņa noteikti nobeigs ar vārdiem: „Mēs abas tevi, neskatoties ne uz ko, mīlam gan kā tēti, gan kā vīru. Labāks par tevi nebūs mums neviens!” Kopā ar Alitas pasaku viņa to nosūtīs kā pēdējo aicinājumu atgriezties Latvijā. Viņa tic, ka visas domstarpības izlīdzināsies, ka viņi visi trīs atkal būs kopā. Dālderkalns būs dzīvs, skanīgs un iedvesmojošs visu viņu mūžu un vēl pēc tam, kad te dzīvos nākamās paaudzes, kas ļoti ticēs, ka tiešām tā zelta naudas lāde, kas minēta senajā teikā, kalnā ir ierakta un dod ticību, cerību un sapņus ik dienas un mūžam.
