Šonedēļ Latvijas Mākslas akadēmijā noritēja sabiedrisko mediju notikums kultūrā – balvas “Kilograms kultūras 2018” pasniegšanas ceremonija. Šāgada jaunākajā kategorijā “Kultūrvieta” skatītāji un klausītāji paši pieteica kultūrvietas nominācijai un paši arī balsoja finālā. Vislielāko balsotāju atzinību saņēma autobusu pietura “Šķieneri” jeb “Šķietura” Stradu pagastā.
Lauku autobusa pietura ir pārvērsta skaistā mākslas darbā, kura idejas autore ir Stradu pagasta pārvaldes kultūras un jaunatnes darba organizatore Alise Rubene-Dūne, bet izpildītāja – Linda Riņķe, kuras dzimtā vietā ir Šķieneri, bet tagadējā mājvieta atrodas Spānijā.
Šī atjauninātā pieturvieta ir dāvinājums Latvijas simtgadei un aicinājums novadniekiem, kuri devušies ārpus Latvijas, neaizmirst dzimto pusi un kā gājputniem vienmēr vai palaikam atgriezties mājās.
Tas nenokrita no zila gaisa
“Dzirkstele” ar Lindu sazinājās jau nākamajā rītā pēc svinīgās ceremonijas. “Esmu tik priecīga! Kad zvana ģimenes locekļi un kaut ko saka, man gribas raudāt. Arī vecākiem visi zvana, apsveic un priecājas. Kaimiņiene puķes viņiem atnesusi,” aizkustināti stāsta Linda.
Otrdiena, kad notika svinīgā ceremonija, bija arī Lindas dzimšanas diena. Viņa atzīst, ka pirmā lielā dāvana ir bijusi iespēja kopā ar vecākiem paēst brokastis, jo daudzus gadus šādas izdevības nav bijis. “Tā bija mana pirmā lielā rīta dāvana, bet vakara dāvana bija uzzināt, ka par gada kultūrvietu ir atzīta Šķieneru pietura. Tas bija ļoti liels pārsteigums! Zināju, ka cilvēki balsoja. Tā nav, ka tas nokrita no zila gaisa, bet tajā pašā laikā es nespēju noticēt. Redzējāt, kādi bija tie citi nominanti (kinoteātris “Splendid Palace”, koncertzāle “Gors”, Popes muiža, Vecauces baznīca – red.)? Un mēs te – autobusu pietura! Es biju pārsteigta, un to, manuprāt, varēja redzēt arī televizora ekrānos. Ja tajā mirklī, kad es pasniedzu pasākuma gaitā balvu nominācijā “Literatūra”, es biju diezgan savākta un mierīga, jo tur bija patīkama atmosfēra, tad mirklī, kad tika pateikts, ka “Šķietura” ir uzvarējusi, rokas man gāja pa gaisu un likās, ka sirds lec pa muti ārā. Tas bija tik patīkams pārsteigums un šoks!” savās sajūtās dalās Linda.
Viņa joprojām meklē to fantastisko cilvēku, kurš “Šķieturu” pieteica šai nominācijai.
Visvairāk sirdī palikuši cilvēki
“Kad man piedāvāja piedalīties šajā projektā, es vispār nedomāju, vai man tam piekrist, jo māksla ir mana mīlestība. Tajā mirklī biju atbrauksi no Jaunzēlandes un domāju, vai man kādreiz būs iespēja ar mākslu nodarboties, un te, savā dzimtajā vietā, kā gan var atteikties! Tas bija vēl viens iemesls man atbraukt mājās.”
Lindai joprojām ir liels prieks un lepnums par īstenoto projektu. “Patīkami redzēt pieturu, īpaši tagad, kad biju Latvijā uz pāris dienām, kuras bija saulainas un sniegotas. Tik skaisti izskatās! Pietura tur tagad ir krāsaina un koša!” uzsver Linda.
Autobusu pieturvieta savas pārvērtības piedzīvoja pagājušajā vasarā. Lindai visvairāk atmiņā no tā laika palikuši cilvēki. “Es tur strādāju līdz pat asinīm, jo flīzes ir asas. Tās nebija vieglākās 19 dienas, bet tajā pašā laikā cilvēki nāca klāt un bija tik atsaucīgi! Tas visvairāk man palicis sirdī – visi kļuva par vietējiem draugiem. Sākumā tas notika tā kautrīgi. Cilvēki īsti nesaprata, kas tas tāds ir, kas tur īsti taps, ko es tur daru. Daudzi domāja, ka es tur gleznoju, bet tā noteikti nav gleznošana. Tad ar laiku cilvēki aprada, ka es tur esmu, un saprata, ka tur kaut kas notiek. Cilvēki gāja garām, sveicināja, novēlēja jauku dienu, rūpējās par mani, lai nav par daudz saules, lai ir ūdens. Kad sāka trūkt zaļo un violeto flīžu, ielikām “Facebook.com”, lai cilvēki atsaucas. Un viņi patiešām atsaucās! Nāca un prasīja, kādu toni vajag. Pat pirka, lai būtu attiecīgo krāsu flīzes. Tas man paliks visvairāk atmiņā. Esmu jau teikusi, mēs tiešām esam tik saliedēti! Gulbeniešiem liekas, ka mēs esam katrs pats par sevi, katrs savā viensētā, bet tā nav. Visi izrāda mīlestību, līdz ar to šis projekts kļuva par kaut ko lielāku, grandiozāku. Mēs esam kā viens vesels, un tas ir pats skaistākais – parādīt mums pašiem, cik labsirdīgi mēs esam!” saka Linda.
Latvija – iespēju zeme
Tagad Linda atkal dodas prom uz Spāniju. Viņa ir pašnodarbinātā, nodibinājusi savu nelielu uzņēmumu, nodarbojos ar mozaīku un arī pasniedz angļu valodu. “Bet pamazām cenšos tikt vaļā no angļu valodas apmācības, lai būtu pilna laika māksliniece,” saka Linda.
Viņa neslēpj, ka gribas uz Latviju, bet tajā pašā laikā, atzīst, ka viņai visur ir labi. “Ir liela atšķirība starp Latviju un jebkuru citu valsti. Es varētu pateikt latviešiem, kuri domā, ka citur ir labāk – tā nav. Latvija ir iespēju zeme, kaut vai, piemēram, lūkojoties no šī rakursa – iedomājieties, viena maza pietura un kur tas mūs noveda! Tajā pašā laikā mēs ārvalstīs esam “puteklīši” un ir ļoti grūti izsisties, bet Latvijā mēs varam radīt kaut ko no sevis. Tie, kas grib radīt, un tie, kas grib darīt, izaugs, attīstīsies. Tāpēc mani velk uz mājām. Gribas turpināt, negribas vienkārši aizbraukt un atstāt šo labo sajūtu, šo notikumu, negribas atstāt nebūtībā. Gribas turpināt, izmantot izdevību un radīt vēl. Bet es nevaru šobrīd būt arī egoistiska un vilkt uz Latviju savu vīru Serhio, kurš ir no Spānijas, jo viņš vismaz pagaidām nespēs šeit pašizveidoties, cilvēcīgi augt. Ja es Spānijā varu pati kaut ko darīt, darboties radoši, tad Serhio Latvijā būtu grūtāk, un es negribu viņam vienkārši likt šeit sēdēt mājās,” saka Linda.
