Petra atceras, ka iekšēji gandrīz palēkusies no prieka – beidzot kaut kas patiešām drošs! Kamēr pastāvēs viesnīcas, tikmēr darbs būs. Tiesa, Diogens uzstādījis arī savus noteikumus – koncertu reklāmu viņš ņemšot savā pārziņā un algu maksāšot divas reizes mēnesī. Tāpat kā tiem citiem, kuriem līdz šim neesot bijis iebildumu pret šo kārtību.
Aiz sajūsmas par izdevīgo piedāvājumu Petra nebija saklausījusi kārtējās lamatas. Izrādās, “reklāmu ņemt savā ziņā” var nozīmēt arī ko citu: reklāmas ārpus konkrētās viesnīcas vispār nav! Uz nelielās afišas gan tiek likta viņas bilde, kā arī pāris intriģējoši kadri no uzstāšanās uz Dubaijas skatuvēm, bet blakus tai rakstīts tikai viņas skatuves vārds “Petra”. Nekādu norāžu uz dziedātājas personību!
Vēlāk atklājies, ka no interneta pazuduši arī tur redzamie senākie audio un videoieraksti. Savā naivumā Petra pat neiedomājās to pastāvību kontrolēt, jo skaidri zināja – ja vien kāds vēlas, viņas balsi un priekšnesumu dinamiku var iepazīt internetā. Draugi un talanta pielūdzēji savulaik šo to bija nofilmējuši un uzskatījuši par vajadzīgu padalīties ar citiem. Tomēr “YouTube” bija atrodami vien daži ieraksti no koncertprogrammām Bulgārijā, kā arī nedaudzu dziesmu izpildījums koncertos Dubaijā. It kā paskaidrojot šādu pieticību, Petra piebilda: daudziem varbūt tas arī šķiet nesaprotami un neticami, bet pati viņa ne reizi nav lūgusi kādam uzstādīt kameras, lai pēc tam plašai publikai palielītos ar savu prasmi. Visai bieži viņu pat pārņemot šaubas par savu profesionalitāti – lai arī mācījusies divās mūzikas skolās, viņa sevi neuzskatot par zvaigzni. Daudz nozīmīgāka par publicitāti Petrai vienmēr šķitusi tiešā saikne ar klausītājiem, un līdz šim tās nav trūcis.
Turklāt Petrai vienmēr patikušas pārmaiņas. Atvērusi savu portatīvo datoru, dziedātāja man parādīja piecus dažādos laikos ierakstītus savu dziesmu ierakstus, kuros viņa redzama ne tikai krasi atšķirīgos tērpos, bet arī attiecīgi piemērotās frizūrās – sākot no pavisam īsiem matiem līdz pat pāri pleciem krītošām pieaudzētām kuplām cirtām. Loģiski, ka džezam un rokam piestāv kaut kas viens, bet popmūzikai un romantiskām balādēm – cits. Patiesi novērtējusi Petras balss tembru, priekšnesuma dinamiku un izdomu, atkal skaļi izteicu sarūgtinājumu par skopajām informācijas druskām tīmeklī.
Petra atmeta ar roku – ak, viņai to nemaz nevajag! Tomēr viņas balsī es saklausīju rūgtumu, tāpēc atvēru interneta meklētāju un ierakstīju viņas vārdu – grūti bija noticēt, ka šķietami bezgalīgajos plašumos nozuduši patiešām visi ieraksti…
Vispirms lodziņā ierakstīju dziedātājas īsto vārdu, to, kas pasē. Izrādījās, Bulgārijā šāda vārda un uzvārda kombinācija ir populāra, tāpēc aicināju palīgā Petru – kura no visām tad ir īstā? Drīz vien noskaidrojām, ka gluži viss tomēr nav izdzēsts – liecības par skatuves gaitu sākumu tomēr vēl ir saglabājušās. Tiesa, jaunā, spriganā meitene, kas pirms gadsimta ceturkšņa graciozi pārvaldījusi skatuvi, gan tikai iztālēm līdzinājās šodienas Petrai.
Un kuru gan šodien spētu saintriģēt notikumi uz Gabrovas, Plovdivas vai Varnas skatuvēm pirms vairāk nekā divdesmit gadiem? Daudz būtiskāka būtu vizuālā informācija par pēdējo gadu sniegumu, ko Diogens kaut kādā veidā bija pratis izdzēst. Ja cilvēki redzētu, kā Petra dzied, viņas popularitāte augtu daudz straujāk, būtu lielāka interese par dziedātāju, vairāk sadarbības piedāvājumu, turklāt – veidotos bagāta radošā biogrāfija. Pastāstīju, cik liela nozīme tai ir Latvijā, kā mūziķi paši meklē iespējas, kā izvēlas menedžerus.
Redzēju, ka Petra manī ieklausās, aizdomājas…
“Bet kurš to darīs?” viņa beigu beigās jautāja tonī, kas neprasīja atbildi. Es gan arī nezinātu, ko ieteikt…
Vēl brīdi apdomājusies, Petra noraidoši atmeta ar roku: “Ai, man to nemaz nevajag. Diogens tāpat neatļaus. Viņš mani tur īsā pavadiņā… Lai paliek tā, kā ir.”
Uz manu ironisko jautājumu, kāpēc viņš Petrai tik ļoti vajadzīgs, dziedātāja atbildēja pavisam nopietni: “Viņš man ir parādā vairāk nekā sešus tūkstošus.”
Atkal! Atkal kāds ir izmantojis viņu, lai viegli iedzīvotos!
“Patiesībā jau viss ir tā, kā viņš solīja – alga divreiz mēnesī,” Petra skumīgi turpināja. “Tikai es jau sen nesaņemu visu algu. Domāju, ka vismaz pusi viņš patur sev. To atklāju pavisam nejauši – caur kulisēm saklausīju sarunu, kurā viesnīcas menedžeris taisnojās par sīkajām banknotēm aploksnē. Man no tām Diogens izsniedza tikai pusi. Es iebildu un atzinos, ka zinu patieso summu. Izcēlās strīds, es izkliedzu, ka lauzīšu līgumu, viņš atbrēca, lai es to vispirms izlasu un tad secinu, ka būšu muļķe, jo visu zaudēšu. Sapratu, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad tieku piekrāpta.
Diogens arī neliedzās – lai man nerastos vēlme viņu pamest, viņš esot nodrošinājies ar ķīlu – ieturētiem sešiem tūkstošiem no manas algas. Es paliku mēma un aizskrēju prom. No pārdzīvojumiem man kļuva slikti, es atbraucu pie ārstes. Tā pateica, ka steidzami jātaisa operācija, bet es pat nenobijos, gluži otrādi – nopriecājos, ka nu taču Diogens atdos manu naudu! Nekā! Nācās iztukšot visu savu kontu. Ko darīt tālāk, pat nezinu…”
Klusējām abas, jo arī man tūlīt neradās padoms. Vēlāk gan ieminējos, ka loģisks risinājums būtu lūgt palīdzību juristam – kā nekā situācija ir absolūti nelikumīga. Gan jau kāds advokāts zinātu, kā izgrozīties – izpētītu esošo līgumu, ieteiktu risinājumu… Bet, ja jau Petra arī turpmāk vēlas palikt Diogena “mucā”, varbūt iespējams sastādīt jaunu, lai vismaz šī viņas apzagšana neturpinātos?
Petra gan čukstēja, ka kāds no paziņām ieteicis uzmeklēt “sliktos puišus”, lai tie izkrata Diogena “naudas lādīti” un pamatīgi iebiedē, tikai viņa domājot, ka tā jau sen ir iztukšota. Diogens palaikam iegādājoties nekustamos īpašumus, tā ka gan jau arī Petras nauda ir ieguldīta kādā viesnīcā, veikalā vai tavernā.
Abas nopūtāmies un klusējot skatījāmies pāri pilsētas namu jumtiem tālumā. Kāpēc gan reizēm attiecības tā sarežģās? Kāpēc palaikam atrodas tādi, kas sevi iedomājas par visgudrākajiem, viltīgākajiem un slīpētākajiem? It kā no vienkāršām un pašsaprotamām lietām viss sastāv, tomēr ar dažādu manipulāciju palīdzību pārvēršas līdz nepazīšanai. Patiesībā jau nevajag nemaz daudz – tik vien kā cilvēcību, cieņu vienam pret otru, uzticēšanos un sapratni.
Frensisa
Frensisa ir pavāre. Pretēji stereotipiem viņa nav ne resna, ne drukna, bet gan sīka, trausla un kāds varbūt pat teiktu – ar sliktu apetīti. Par pavāri viņa ir nostrādājusi vairāk nekā divdesmit gadus dažādos Burgundijas un Lotringas restorānos. Franču virtuvi pārzina tik perfekti, ka ēdiena nogaršošana gatavošanas procesā viņai nav nepieciešama: sāls un garšvielas vienmēr ir pievienotas precīzi nepieciešamajā daudzumā. Un vispār – kā saka pati Frensisa: nekas nav vienkāršāks par ēdiena gatavošanu!
Mana meita Sanita ar viņu iepazinās golfa klubā, kur divas dienas nedēļā restorānā aizvietoja savu draudzeni lietuvieti Tomu. Pēc īsas sarunas ar Frensisu atklājās, ka abas Kiprā it kā tikušās jau pirms sešiem gadiem, kad Sanita strādāja viesnīcas “Agapinor” bārā, bet Frensisa – virtuvē ēkas otrajā stāvā. Tolaik kopējām sarunām laika nav atlicis nemaz, toties tagad lietainajās dienās, kad golfa spēlētāji mājās zvilnēja savos šūpuļkrēslos, abas varēja izrunāties no sirds.
Atklājās, ka Frensisa joprojām aizraujas ar dažādu garšvielu pētīšanu un kolekcionēšanu, eksperimentēšanu ar dažādiem ēdieniem, kā arī pašas izdomātu recepšu krāšanu. Nupat jau sanāktu pabieza grāmata, vienīgi pietrūkst meistarīga fotogrāfa, kas šos viņas pagatavotos ēdienus apetītlīgi nofotografētu. Vienu Frensisa it kā bija atradusi, izstāstījusi, ko un kā vēlas, un sapriecājusies, redzot, ka vīrietis ar prieku atbalsta viņas ideju. Turklāt fotogrāfs to paveica ļoti radoši, un process veiksmīgi ritēja līdz pat tai liktenīgajai dienai, kad vīrietis salielījās un vienu pēc otra apēda četrus čili piparus. Izrādījās, ka viņa kuņģis kategoriski iebilst pret asiem ēdieniem. Iesāktais darbs pusceļā apstājās, un Frensisa to uztvēra kā zīmi no augšas: ja kaut kas nenotiek, tad tam tā arī ir jānotiek.
No malas skatoties, kā Frenisa gatavo ēdienu, šķiet – viņa rotaļājas: ar liegu vieglumu kustībās, ar prieku un dzīvu interesi sejā, reizēm kaut ko klusām dungojot, reizēm pati ar sevi un produktiem sarunājoties. Pastāv viedoklis, ka, ilggadīgi veicot vienu un to pašu monotono darbu, cilvēks notrulinās, daudz ko paveic nedomājot, automātiski un instinktīvi. Šis teikums noteikti nav par Frensisu, jo viņa gatavojot atpūšas, bet vai tad atpūta var būt monotona?
Pirms Ziemassvētkiem, kad golfa klubs sāka gatavoties īpašnieku maiņai, izmainījās arī tā iekšējā kārtība, un klientiem uz laiku nācās samierināties tikai ar bufetes piedāvājumu. Bez aukstajiem un karstajiem dzērieniem tur bija iespējams pasūtīt vien četru veidu salātiņus, par kuru kvalitāti rūpēties bija uzaicināta Frensisa. Priekš radošas pavāres tas bija ļoti garlaicīgs darbs, jo pēc klientu pieprasījuma salātu sastāvs ēdienkartē bija stingri noteikts. Nelielu prieku radīja mazo trauciņu noformējuma meklējumi, tomēr minētie ierobežojumi daudz neļāva izvērsties. Tāpēc golfa kluba īpašnieku domas par īpašu Ziemassvētku bufeti radīja priecīgu satraukumu – nu gan Frensisai būs ko darīt!
Maz pamazām plānotais svētku bufetes sortiments izpletās līdz bagātīgām vakariņām, un visi saprata – ir jāsasteidz virtuves remonts, lai ēdienu gatavošanai var izmantot plītis. Tā kā virtuvē saimniekoja latviešu pāris, tika nolemts atrast puscūci ar visām ausīm un šņukuru, lēcas un zirņus, medu un riekstus. Frensisa staroja – nu atkal būs darba pilnas rokas! Salātu piedāvājums dubultosies, turklāt pēc viņas ieteikuma.
