Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz martu un aprīli pilnīgi citā laikmetā.
1979. gada 28. martā Pensilvānijas štatā sākās līdz šim lielākā atomreaktoru avārija ASV. Negadījums Trīs jūdžu salas atomelektrostacijā notika tehnisku nebūšanu un cilvēku kļūdu dēļ – vārstu problēmas dēļ daļēji izplūda dzesēšanas šķidrums, bet operatori to nepamanīja, un notikušā nopietnība kļuva redzama tikai pēc piecām dienām. Piesārņojumu konstatēja 1,5 kilometru attālumā – varas iestādes gan apgalvoja, ka avārijas rītā nebija stipra vēja, tāpēc piesārņojums nevarētu nonākt tik tālu. Vispirms atstāt mājvietas ieteica sievietēm stāvoklī un pirmsskolas vecuma bērniem, pēc tam štata gubernators pavēlēja evakuēt četrus stacijai tuvākos apgabalus.
Stacijā sākumā valdīja haoss – darbinieki juta, ka notiek kas nopietns, bet nesaprata, kas. Viņi nenojauta, ka pusotru stundu pēc avārijas sākuma sāka kust nedzesētā reaktora kodols – sliktākais, kas var notikt atomstacijā. Laimīgā kārtā reaktoru izdevās apturēt.
Tikai divus gadus pēc avārijas notikuma vieta bija tik droša, ka varēja noņemt reaktora galvu un paskatīties, kas īsti noticis – reaktora iekšienē viss bija pamatīgi izkusis. Tīrīšanas darbi notika līdz 1993. gadam. Negadījuma dēļ dzīvību gan neviens nezaudēja, un arī 2002. gadā veiktais pētījums neparādīja, ka reaktora tuvumā dzīvojošajiem būtu lielāks risks saslimt ar vēzi nekā citiem. Toreiz vēl neviens nenojauta, ka nākamā – Černobiļas – avārija būs daudz briesmīgāka.
1844. gada 29. martā dzimis franču dzejnieks Pols Marija Verlēns, simbolisma novirziena aizsācējs. Dzejot viņš sāka agrā jaunībā, bet kļuva atkarīgs no paša kaitīgākā alkohola – absinta. Precējies, taču virsroku guva homoseksuālās tieksmes. Ar sirsnīgu raksturu, bet absinta ietekmē kļuva nekontrolējams. Šāva uz savu partneri un uz diviem gadiem nonāca cietumā. Pameta mājas, klejoja, dzēra un rakstīja brīnišķīgu dzeju. Augstāko slāņu nicināts, tautas mīlēts, mira 51 gada vecumā. Pēdējā gaitā viņu pavadīja tūkstošiem cilvēku. Dzejnieks Jānis Poruks Verlēna piemiņai veltīja dzejoli:
“Iet nelaimīgs dzejnieks nelaikā dusēt no gaismas kalniem uz tumšo leju, Tad vēlos uz brīdi es pārdomās klusēt un lūgt par bāreni – atstāto dzeju. Dus salauzta sirds zem velēnām zaļām, dus viņas cerības, centieni, jūtas, Bet viņas debesis palika vaļā, tās maigums mums vieglo dienas grūtas. Ai, dzeja! Ai, dzeja! Tu, mīklainā puķe, tu dīgsti un zaļo uz siržu trūdiem, Tu, mūžīgā jaunībā ziedošā puķe, nu ziedi par piemiņu asaru plūdiem.”
Ar Verlēna populārāko dzejoli “Rudens dziesma” 1944. gada 5. jūlija vakarā “BBC Radio London” ziņoja Francijas pretošanās kustībai par nākamajā dienā paredzēto sabiedroto desantu Normandijā.
1913. gada 31. martā Vīnes operā notika 39 gadus vecā austriešu komponista Arnolda Šēnberga koncerts. Mūziķis bija ieguvis Vīnes publikas atzinību, par viņu labi atsaukušies bija arī slavenie komponisti Gustavs Mālers un Rihards Štrauss. Koncertā pirms mēneša pēc “Gurre dziesmas” izpildīšanas publika sarīkoja ilgas ovācijas, gan komponists, gan izpildītājs saņēma lauru vainagus. Bet, kā zināms, publikas noskaņas ir mainīgas.
Šoreiz komponists bija nolēmis klausītājus iepazīstināt ar saviem meklējumiem pavisam jaunā mūzikas stilā – ekspresionismā – un bez savas “Kamersimfonijas Nr. 1” izpildīt arī citu jaunā mūzikas novirziena piekritēju kompozīcijas. Zāles reakcija bija neprognozēta – atskanēja svilpieni, izsaucieni, durvju klaudzināšana, orķestrī lidoja koncerta programmiņas. Balkonā sākās grūstīšanās starp jaunās mūzikas piekritējiem un noliedzējiem. Šēnbergs piedraudēja izsaukt policiju, orķestris sāka spēlēt vīniešu dievinātā Mālera mūziku, bet zāli apvaldīt vairs nebija iespējams. Koncertu nācās pārtraukt un izsaukt kārtības sargus.
1994. gada 1. aprīlī amerikāņu radiostacija “National Public Radio” pavēstīja, ka ikviens, kas sev uztetovēs limonādes “Pepsi” logotipu, uz visu mūžu, to pērkot, iegūs 10 procentu atlaidi. Atradās pietiekami daudz naivu cilvēku, kas to tiešām izdarīja.
1698. gada 2. aprīlī Krievijas cars Pēteris I pabija Anglijas parlamenta abu palātu apvienotajā sēdē, kur karaļa klātbūtnē apsprieda zemes nodokli. Austrijas sūtnis pēc tam Vīnes galmam rakstīja: “Maskavas cars, kurš līdz tam nebija redzējis parlamenta sēdes, atradās uz jumta un ceremoniju vēroja caur nelielu logu.” (Iespējams, citu zemju valdnieki nedrīkstēja piedalīties Anglijas augstākā likumdevēja sēdēs.) Tas deva iespēju kādam asprātim paziņot, ka viņš redzējis visretāko atgadījumu pasaulē: karali tronī un imperatoru – uz jumta.
Pēc parlamenta debatēm Pēteris I atzīmēja: “Jautri klausīties, kad padotie savam valdniekam atklāti saka patiesību!” Valstisku lēmumu kolektīvās apspriešanas ideja caram iepatikās, vēl 1721. gadā “Garīgajā reglamentā” viņš rakstīja: “Apspriesta valdīšana ir pilnvērtīgāka un labāka nekā vienpersoniska arī monarha valstī, kāda ir mūsu Krievija.” Tomēr viss palika tikai idejas līmenī.
1976. gada 3. aprīlī Parīzes Kongresu pilī pirmo reizi notika nacionālās kinoprēmijas – Cēzara balvas (Eiropas analogs ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai) – piešķiršana. Ceremonijas priekšsēdētājs bija franču kino patriarhs Žans Gabēns. Prēmiju piešķīra 13 nominācijās: labākā filma, labākais režisors, aktieris, aktrise utt. Kopā ar diplomu laureāti saņēma pēc slavenā skulptora postmodernista Sezāra Baldačini zīmējuma izgatavotas savdabīgas formas zeltītas statuetes.
Mūsdienās palielinājies Cēzara balvas nomināciju skaits – tagad tās ir 22 –, prēmijas izsniegšanas ceremonija ik gadu notiek februāra beigās muzikālajā Šatlē teātrī ar 2300 skatītāju vietām un pulcē pasaules kino eliti.
1981. gada 30. martā ASV prezidents Ronalds Reigans uzstājās ar runu Vašingtonas viesnīcas “Hilton” konferenču zālē. Iznācis no viesnīcas, viņš, smaidot sveicinot ļaudis, devās uz limuzīnu. Kāds iesaucās: “Prezidenta kungs!” Reigans pagriezās, un atskanēja šāvieni.
Parasts amerikāņu puisis Džons Hinklijs, noskatījies filmu “Taksists”, iemīlējās aktrisē Džodijā Fosterē. Aktrise, protams, neatsaucās uz viņa vēstulēm, un jauneklis nolēma kļūt slavens, pastrādājot gadsimta noziegumu. Pirmā viņa lode trāpīja Baltā nama preses sekretāram Džeimsam Breidijam galvā, otrā policijas virsniekam Tomasam Delahantijam mugurā, trešā pretējās mājas logā, ceturtā apsardzes darbiniekam Timotijam Makartijam krūtīs, piektā – prezidenta mašīnas stiklā. Arī sestā trāpīja mašīnai, bet rikošetā aizskāra Reigana ribu un iestrēga plaušās pāris centimetru attāluma no sirds. Apsardzes darbinieki nogāza šāvēju zemē. Pēc aizturēšanas viņš painteresējās, vai atentāta dēļ neatcels ASV Kinoakadēmijas “Oskara” ceremoniju.
Prezidentu nogādāja Džordža Vašingtona slimnīcā. Reigans pats izkāpa no mašīnas, bez palīdzības aizgāja līdz uzņemšanas nodaļai, pasūdzējās par apgrūtinātu elpošanu un tad gan saļima. Kad prezidentu veda uz operāciju zāli, viņš teica sievai: “Dārgā, es vienkārši nepaguvu izvairīties no lodes!” Tad, pagriezies pret dakteriem, pajokoja: “Puiši, es ceru – jūs esat republikāņi?”
Reigans izdzīvoja. Dž.Hinklijam uzrādīja apsūdzību par mēģinājumu nogalināt ASV prezidentu. Medicīnas eksperti viņu atzina par nepieskaitāmu un ievietoja Sv.Elizabetes klīnikā. No tās, nosakot veselu virkni uzvedības noteikumu, viņu kā izārstētu atbrīvoja 2016. gadā. Reigana ģimene un Reigana fonds gan pret Dž.Hinklija atbrīvošanu protestēja.
