Tikai pasakas beidzas ar vārdiem – “apprecējās un dzīvoja mūžu laimīgi”. Dzīve laulībā ir ar savu laimes un sāpju devu, ar priekiem un grūtībām.
Tikai pasakas beidzas ar vārdiem – “apprecējās un dzīvoja mūžu laimīgi”. Dzīve laulībā ir ar savu laimes un sāpju devu, ar priekiem un grūtībām. Ar gudru prātu jāmāk sadzīvot starp mīlestību, cieņu, pienākumu un atbildību, bet galvenais – iemācīties abiem skatīties vienā virzienā. Par to pārliecinājušies arī gulbenieši Indra un Voldemārs Ieviņi.
Viņi nu jau septiņus gadus ir iesaistījušies “Chemin neuf” kopienā Kāna – kristīgo laulāto kopienā.
– Kā iemīlējāt Dievu?
Indra: – Lai arī mani kristīja nepilnu mēnesi vecu aukstā Rēzeknes Sarkaņu baznīcā, mani neaudzināja kristīgā garā. Es redzēju, kā babiņa lūdzas pie pusdienu galda, bet viņa to ar varu neuzspieda ne man, ne brālim. Tas bija “sarkans laiks”. Tomēr es gāju viņai līdzi uz baznīcu. Sarkaņu baz-nīciņu atceros kā kaut ko milzīgu un lielu, bet tagad redzu, cik tā maza. Bija manī arī ticības klusuma laiks, tomēr tad sajutu, ka vēlos par Dievu uzzināt ko vairāk. Sāku apmeklēt Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas svētdienas skolu. Toreizējais mācītājs Harijs Grigols man daudz palīdzēja saprast sevi, arī ticību. Mēs veidojām dziedātāju ansambli. Toreiz baznīcā tik skaisti skanēja. Nezinu, vai tajā laikā tā bija īsta ticība, es vienkārši gāju uz dievnamu un tur jutos labi. Tad, kad es biju tēta mammas bērēs un viņu izvadīja no Sarkaņu baznīcas, priestera aizlūgumā par mirušajiem sapratu, ka mana vieta ir katoļu baznīcā. Reizēm gan esmu dzirdējusi bargus aizrādījumus, ka nav labi mētāties pa dažādām baznīcām. Es to tā neuztveru. Nav svarīgi, kā cilvēks lūdz Dievu. Svarīgi ir, ka cilvēks vispār tic. Tomēr nesen man bija saskare ar cilvēkiem, kas neiet uz baznīcu, un jutu, ka viņos ir vairāk ticības nekā varbūt citiem, kas publiski demonstrē savu pārliecību. Ir liela nozīme, ka cilvēks atrodas dievnamā, tas dod tikai labu, bet man nav tiesību teikt, ka baznīcā negājēji ir slikti cilvēki.
– Vispirms sāki spēlēt ērģeles?
Indra: – Jā, priesteris Juris Zagorskis mani uzaicināja spēlēt ērģeles un mani “piesēja” pie šī instrumenta ar neredzamām saitēm. Sākums bija lielas ugunskristības. Toreiz nepārzināju liturģiju, tas bija klupšanas akmens. Tikai vēlāk izjutu, ka es neesmu cilvēks, kas tehniski nodrošina, lai skanētu, bet gan palīdzu veidot misi. Vēlāk veidojām nelielu draudzes kori. Nevaram dziedāt četrbalsīgas dziesmas. Cilvēkam, kas nav mācījies mūziku, ir ļoti grūti iemācīt lasīt notis, kāds paklūp toņa noturēšanā. Tomēr es novērtēju, ka viņi vēlas dziedāt un ir uzticami dziedātāji jau ilgu laiku.
– Kā abi nokļuvāt Kānas kopienā?
Indra: – Gulbenieši Līvija un Voldemārs Safronovi ir šīs kustības vadītāji Latvijā. Viņi mūs uzaicināja iesaistīties. Kāna ir kristīgo ģimeņu kopiena, kuras veidošanās sākusies Francijā. Sākotnēji tā veidota kā katoļu kopiena, tomēr pamazām tā veidojusies par ekumēnisku kustību, kur tiekas dažādu konfesiju ģimenes. Baznīca ir sašķēlusies, tagad tās tendence ir apvienoties. Katru gadu Latvijā kāniešiem ir divas lielas sesijas – ziemā un vasarā, kā arī katru mēnesi mēs tiekamies mazākās grupiņās tuvāko rajonu ģimenes.
Voldemārs: – Kad uzaicināja, nolēmu, ka jāatsaucas. Dzīvē viss ir jāizmēģina. Zināju, ka tas būs kristīgs pasākums. Pirms tam jau iztēlojos, ka tur būs tantuki, večuki. Viss izrādījās citādi. Pārsteidza, ka Kānas sesijā bija ieradies ģimenes tēvs, kas bija fiziķis, cits bija mikroķirurgs. Kur vēl profesijas, kas būtu tik tuvu īstenībai un reālai dzīvei? Bet viņi tic Dievam.
– Kas notiek šajās Kānas sesijās?
Indra: – Tas ir noslēpums, ko nemaz nevar izstāstīt. Tā ir vienīgā vieta, kur beidzot ir laiks ieskatīties pašam sevī un arī laulātajā draugā. Tas ir laiks pārim. Mājās nav laika parunāties. Pastrīdēties ir laiks, bet ne sarunām (smejas). Ikdienā no noguruma reizēm pat nav vēlēšanās daudz runāt. Mani priecē, ka pēdējā laikā Kānā piedalās daudzi jauni pāri, kas ir līdz 30 gadu vecumam, ar maziem bērniem, arī tādi, kas ir saderinājušies.
Voldemārs: – Man Kāna ir atslēgšanās no ārpasaules. Apstāšanās laiks. Varu būt divatā ar sievu un pārdomāt dzīvi.
Indra: – Ja dzīvē daudz kur ir meli, izlikšanās un liekuļošana, tad Kānā valda patiesības gars. Tur runā par visām tēmām. Varbūt kādam no malas tas var šķist muļķīgi, tomēr sesijās pāri runā.
– Kas ir lielākās problēmas, ar ko cīnās ģimenēs?
Indra: – Tās nevarētu nosaukt tikai par laulāto problēmām. Katram cilvēkam ir problēmas. Piemēram, ir stāvoklis sabiedrībā, nauda, it kā nekā netrūkst, tomēr trūkst paša galvenā – mīlestības. Arī precētiem cilvēkiem tās var pietrūkt. Ilūzijās var dzīvot gadu gadiem, pat visu mūžu. Tomēr dievišķo mīlestību nevar nopirkt. Cits to meklē ātrāk un arī atrod, citam varbūt svarīgākā atziņa atnāk tikai mūža beigās.
– Ir nācies redzēt, ka divi cilvēki tieši Kānas sesijā izlīgst un paliek kopā?
Indra: – Jā, esmu redzējusi, ka, Kānā lūdzoties, cilvēki izlīgst. Protams, attiecībās šablonu nav. To jau pāris dzīves laikā mācās – skatīties vienā virzienā. Tas ir grūti, reizēm šķiet pat neiespējami.
– Šādās sesijās novērtējāt savu ģimeni?
Indra: – Cilvēki mainās. Arī mēs maināmies. Vismaz es. Uz lietām skatos citām acīm. Agrāk par daudzām lietām baidījos. Tagad bailes ir zudušas. Bailes vispār ir spēcīgas jūtas. Ja mēs vēlamies pār kādu gūt varu, mēs viņu iebiedējam. Mēs saņēmām dievišķo līdzdalību dzīvē, jo Dievs var nodzēst cilvēka bailes, nedrošību. Labāku aizbildni par viņu nevar atrast. Arī ģimenei. Es vienmēr esmu jutusi Viņa gādību par mums. Varbūt, ka ilgus gadus to neapzinājos.
Voldemārs: – Es jau reizēm jūtos kā baznīcas ērģelnieces vīrs (jokojoties smejas). Tāds līdzi gājējs esmu.
– Kas, jūsuprāt, var saturēt kopā divus cilvēkus?
Indra: – Bez mīlestības nebūtu nekā. Jārēķinās, ka nesaskaņas būs, jo vīrietis un sieviete ir ļoti atšķirīgi. Tādēļ arī devos uz Kānu ar konkrētām vajadzībām un jautājumiem par ģimenes dzīvi. Atbildi saņēmu. Ne uzreiz. Gadiem to nevar atrast. Tā atnāk tad, kad esi gatavs to pieņemt.
Voldemārs: – Visa dzīve balstās tikai uz meklējumiem. Receptes labām savstarpējām attiecībām nav. Kas notiek lielās kompānijās, kad kopā sanāk vīrieši un sievietes? Vīrieši savā barā runā par savu, sievietes – par savu, bet nopietnas sarunas par to, kas abus dzimumus vieno, nevirzās. Kāna nodrošina to, lai cilvēki varētu kopīgi runāt par kopīgām lietām. Tas ir vajadzīgs. Jābūt tendencei uz vienotību.
– Indra: – Bērni izaugs un aizies, kas tad paliks, ja nebūs vienotības? Tajā laikā bieži vien ģimenes izjūk.
– Jūs laulībā bijāt septiņus gadus, kad nolēmāt to noslēgt arī baznīcā. Vai dotie solījumi nebaidīja?
Indra: – Baznīcā laulātie Dieva priekšā sola dzīvot kopā, mīlēt viens otru slimībā, priekos, nelaimē, līdz kamēr nāve šķir. Tas ir nopietni. Tomēr es esmu pārliecināta, ka laulības sakraments, ja tas ir saņemts ar pārliecību, spēj laulātos – vīrieti un sievieti – atturēt no kardināliem soļiem. Tas palīdz izturēt, manuprāt, pat nepārvaramas grūtības. Dzīvē bieži ir situācijas, kad šķiet, vieglāk būtu pagriezties un aiziet, bet sakraments attur un palīdz izturēt.
– Tu spēlē laulību ceremonijās gan baznīcā, gan dzimtsarakstu nodaļā. Kādas ir izjūtas, kad citi saka jāvārdu?
Indra: – Tad ir priecīgi, kaut arī jaunlaulātie ir sveši cilvēki. Ja zināmi cilvēki, tad sajūta, ka man pašai ir svētki.
– Vai bērniem mācāt par Dievu?
Indra: – Savu kristīgo pārliecību neesmu viņiem uzspiedusi. Protams, savu attieksmi par daudzām lietām esmu paudusi, bet ļauju viņiem pašiem dzīvot. Viņiem tagad tāds vecums, kad paši meklē dzīves patiesības. Ja tās atrod pats, tām ir cita vērtība.
Voldemārs: – Slinks es esmu bijis bērnu audzināšanā. Indra vairāk kreņķējas un uztraucas. Vismaz ārēji. Es par jauniešu izdarībām daudz nepārdzīvoju. Atceros, kāds pats biju, kādas blēņas pats sadarīju 18 gadu vecumā. Ja es šai dzīvē nepazudu, tad nepazudīs ne Uģis, ne Lauma. Es vēlos, lai tad, kad viņiem jau būs savas ģimenes, viņi teiktu: “Mums gan ir bijuši labi senči”.
