“Labāk nagus iebāzt mēslu čupā nekā otra naudas makā,” ir teikuši senie latvieši. Un vēl saka: “Labāk maizes riecieniņš ar godu nekā klaips ar negodu.” Svētdienas vakarā es savā “Instagram.com” kontā izdzēsu visas lapas, kuras veidojuši Maikla Džeksona fani. To es mērķtiecīgi izdarīju pēc tam, kad noskatījos dokumentālās filmas “Atstājot Nekurzemi” 1.sēriju. Nav tā, ka tagad šaubos par M.Džeksona ģenialitāti šovbiznesā. Nešaubos. Tāpat kā nešaubos vairs arī par viņa seksuālajiem noziegumiem. Dokumentālā filma liek aizdomāties. Kāpēc zēnu mammas nepamanīja, ka aiz M.Džeksona pārmērīgās labvēlības, dāsnuma slēpjas neķītri nolūki? Viņas taču arī ir vainīgas! Divas dzīves. Viena – cienījama, slavena, apbrīnojama, ar smagu darbu, sasniegumiem un popularitāti vainagota. Otra tāda, kuras amorālumu cilvēks pats labi apzinās. Cik ilgi ir iespējams noslēpt divas dzīves, divas dabas? Reiz taču tam ir jānāk gaismā! Ne jau tikai uz slavenībām attiecas šī situācija. Dubulta dzīve un dubulta morāle ir daudziem no mums. Lielākā vai mazākā mērā, iespējams, gandrīz katram. Nesen mani satrieca kāds gadījums, kurā iesaistītos cilvēkus labi pazīstu. Pēc onkoloģiskas slimības mūžībā aizgāja pusmūža sieviete, kurai bijusi arī garīgā invaliditāte 40 gadu garumā. Viņa visu mūžu bija dzīvojusi pieticībā. Sataupījusi vairākus tūkstošus eiro no invalīdes pensijas un algotā darba. Aizgājēja nebija vēl pavadīta pēdējā gaitā, kad kāda sieviete, kurai nav nekādu radniecības saišu ar mirušo, paziņoja – viņa ir mantiniece! Izrādās – šī dāma bija apciemojusi uz nāves gultas slimnīcā gulošo, kura tur atradās pieslēgta dzīvību uzturošiem aparātiem, un uz ātru roku turpat noformējusi dāvinājuma līgumu! Protams, asinsradinieki un aizgājējas miesīgā māsa jutās savādi. Un galvenokārt tāpēc, ka pretendente uz dāvinājuma saņemšanu vēl nesen vadīja pašvaldības iestādi, kuras iemītniece ilgus gadus ir bijusi mūžībā aizsauktā invalīde. Ar interesi sekošu līdzi turpmākajai notikumu attīstībai. Vai tiešām dāvinājuma pretendente domā, ka viss vienmēr notiks pēc viņas prāta? Tā dzīves laikā domāja arī Maikls…
