Anita un Guntis Skaras no Daukstu pagasta cer, ka cūku audzēšana ar laiku var kļūt par ekonomiski izdevīgu biznesu. Pagājušā gada augustā viņi sāka nomāt cūku fermu Krapā “Skaistkalni”, kas pirms tam krietnu laiku netika izmantota.
Anita un Guntis Skaras no Daukstu pagasta cer, ka cūku audzēšana ar laiku var kļūt par ekonomiski izdevīgu biznesu. Pagājušā gada augustā viņi sāka nomāt cūku fermu Krapā “Skaistkalni”, kas pirms tam krietnu laiku netika izmantota.
Anita stāsta, ka vīrs vispirms iegādājies divus sivēnus. Plašajā kūtī tie šķituši vientuļi, tāpēc nolemts cūku skaitu palielināt. Pēc sivēniem raudzīts vairākos rajona pagastos līdz to skaits sasniedzis četrus desmitus. Šobrīd piemājas ganāmpulkā ir 32 nobarojamie dzīvnieki.
Pirms cūku izmitināšanas saimnieki vispirms ierīkojuši aizgaldas no dēļiem. Iepriekšējās bijušas no metāla. Fermas, kas par pajām iegādāta no bijušās kopsaimniecības, iepriekšējiem īpašniekiem šķitis, ka metālu pārdot ir izdevīgāk nekā audzēt cūkas, tāpēc aizgaldas pārdotas. Novietnē šobrīd viss lielākoties ir roku darbs. Arī mēslu izvešana nav mehanizēta. Tikai nesen iegādāts barības smalcinātājs. Pirms tam bietes un zaļbarība smalcināts ar vairāk senatnei piederošu darbarīku. Saimniece stāsta, ka par ģimenes līdzekļiem iemūrēta krāsns novietnes apsildei un ierīkots katls. Tajā uz vietas virtuvei atvēlētajā telpā iespējams sagatavot 500 litrus barības.
Piemājas saimniecībā “Skaistkalni” lauksaimniecībā izmantojamās zemes nav daudz, tāpēc labību neaudzē. Miltus iepērk no apkārtējiem graudaugu audzētājiem. Ir arī produkcijas apmaiņas jeb tā dēvētās bartera attiecības. Pašu spēkiem pavasarī sēj lopbarības bietes, pašu spēkiem tās izravē un rudenī novāc.
Saimnieki apzinājuši arī valsts subsīdiju saņemšanas iespējas, bet sapratuši, ka tās ir saistītas ar daudzām problēmām. Pagaidām viņi no tām atteikušies. Cūkgaļu realizē savām vajadzībām, kā arī ar to apgādā radiniekus un paziņas. Gaļas tīkotāju esot tik daudz, ka tās pat pietrūcis. Lai nodrošinātu pieprasījumu, šobrīd kūtī atkal ir daudz pusaugu un mazu sivēnu.
“Ideja audzēt cūkas gada laikā ir attaisnojusies. Lielu peļņu neesam guvuši, bet gaļas mums pietiek, iespējams arī kaut ko nopelnīt, lai iegādātos lopbarību. Darbības sākumā kaimiņš izrēķināja, ka no vienas cūkas esot iespējams gūt peļņu – četrus latus. Mēs nesen rēķinājām, ka, jo lielāks dzīvnieku skaits, jo lielāka peļņa,” stāsta Anita. Iespējams minētais aprēķins kalpo par dzinējspēku Guntim. Viņš domā, ka nobarojamo cūku skaitam nākotnē vajadzētu būt vismaz pieciem simtiem. Varētu būt arī sivēnmātes. Anita tam nedaudz pretojas, jo zina, cik daudz problēmu saistās ar mazo sivēnu saglabāšanu.
Cūku fermā barošana uzticēta Anitas māmuļai Ainai Grasei un Gunāram Hanzenam, kuri dzīvo dažu simtu metru attālumā no fermas. Regulāri palīgā dodas arī Anita, jo Guntis šobrīd iesaistījies meža darbos. “Lauku darbi mums nav jauna un neizpētīta pasaule, jo mamma savulaik strādāja par cūkkopēju Rankā. Arī mana vecmāmiņa Viktorija Grase bija sociālistiskā darba varone un prata visus lauku darbus,” stāsta Anita.
