Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija trešdien, 10.aprīlī, prezentēja savu redzējumu par administratīvi teritoriālās reformas nākotni mūsu valstī. Nekas jau vēl nav “akmenī cirsts”, un piedāvātais plāns, visticamāk, prasīs vēl ilgas diskusijas. Tomēr, kā publiski paudis vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, tikšot veidoti lielāki novadi, kas veicinās attīstību reģionos (2009.gada reformas laikā gan teica tieši pretējo), kā arī spēcīgākajiem šābrīža novadiem tiks pievienoti ekonomiski vājāki novadi. Nu nav jau īsti E.Šova romāns “Vienam maz, otram daudz”, kur nabagais brālis rūpējas par bagāto. Vienkārši vājākie vienmēr ir priecīgi, ja var ko gūt no bagātā kaimiņa. Vai tas paaugstinās mūsu labklājību? Es šaubos. Līdz 1.decembrim Saeimā būs jāiesniedz likumprojekts par jaunajām administratīvajām teritorijām, kura nerealizēšanas gadījumā ministrs pat pieļāva domu par demisionēšanu. Daudz kam no dzirdētā varētu piekrist, bet dažas frāzes man lika saprast, ka ministrija un lielie vīri joprojām sēž Rīgā, kura ir un paliek Latvijas sirds. Jo tālāk no tās, jo dzīvības uzturēšanai nepieciešamie orgāni paliek mazsvarīgāki, un kur ņemt šo labklājību nomalēs, jautājums paliek atklāts. Pavērojot plānoto jauno teritoriju karti, sapratu, ka mūsu Vidzemē gandrīz vai atgriežamies pie mūsu mīļajiem rajoniem līdz 2009.gadam. Mūsu jaukais Gulbenes rajons, novads, ir nemainīgs kā klints – pagātnē, tagadnē un plānotajā nākotnē. Pašlaik mums ir desmit labi kaimiņi, kādreiz bija pieci un arī nākotnē plānojas pieci, tikai robežas ar kādreizējo Valkas rajonu mums vairs nebūs. Par to ir pacentušies smiltenieši, kuri noteikti negribēja būt otrā pilsēta vecajā rajonā. Viņi mājasdarbu ir pildījuši ļoti apzinīgi un, visticamāk, ar savu iniciatīvu ir panākuši savu jauno novadu, kurš izveidots uz kādreizējo Valkas, Alūksnes un Cēsu rajonu rēķina. Vai tas ir pareizi, to rādīs laiks. Varbūt arī mums vajadzēja censties iedabūt savos tīklos kādu Cesvaines, Lubānas vai Rugāju novadu. Kāpēc ne? Zeme taču mūsdienās ir bagātība. Saka jau, ka vislielākā vērtība ir cilvēks, tomēr dzīve par to, vismaz mani, nav pārliecinājusi. Visi kari beidzas ar to, ka kāds tiek pie jaunas teritorijas, vismaz savā valdījumā. Ar vai bez cilvēkiem, bet zemes pleķītis tiek. Taču viens ir skaidrs – tā mūsu labklājība gan būs atkarīga tieši no cilvēkiem, nevis no kārtējās teritoriālās reformas.
