Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz aprīli pilnīgi citā laikmetā.
1970. gada 11. aprīlī pulksten 14.13 startēja amerikāņu kosmiskais kuģis “Apollo 13”. Iepriekšējā gadā Mēnesi sekmīgi bija sasnieguši trīs “Apollo”, arī šis lidojums nesolīja neko negaidītu. Bet 13. aprīļa vakarā lidojuma vadības centrā Hjūstonā atskanēja kuģa komandiera balss: “Hjūstona, mums ir problēmas!” Jau pielidojot Mēnesim, kuģim eksplodēja viens no šķidrā skābekļa rezervuāriem, skābeklis sāka izplūst arī no otrā. Pārstāja darboties divi no trim akumulatoriem, trešajā zuda enerģija. Par nosēšanos uz Mēness nebija ne runas, nebija pat pārliecības, ka izdosies atgriezties – nepietika enerģijas, lai uzņemtu kursu atpakaļ. Atlika tikai aplidot Mēnesi un pagriezienam izmantot tā gravitācijas lauku. Vai kuģa ekipāža spēs tik ilgi izdzīvot? Vadības centrā izmisīgi meklēja astronautu dzīvības saglabāšanas iespēju un ieteica izmantot Mēness nolaišanās moduli “Aquarius” – vienīgo kuģa elementu, kas bija darba kārtībā.
Trīs astronauti saspiedās diviem paredzētajā kabīnē un izslēdza galvenā moduļa elektropadevi – enerģija bija jātaupa nosēšanās brīdim. Aprēķini rādīja – skābekļa un elektroenerģijas līdz Zemei vajadzētu pietikt, ūdens rezerves gan bija minimālas. Problēma bija elpojamais gaiss – kabīnes filtri gaisa attīrīšanai no CO2 bija paredzēti diviem cilvēkiem divām dienām, kuģī esošos jaunos filtrus nebija iespējams pievienot “Aquarius”. Bija skaidrs – neattīrītā gaisā astronauti nosmaks. Pēc drudžainiem risinājuma meklējumiem centrs ierosināja jaunos filtrus ievietot no kuģī atrodamiem materiāliem izgatavotās kastēs – adapteros. Instrukcijas nodeva mutiski – attēlu uztveršana prasītu pārāk daudz enerģijas. Konstrukcija strādāja lieliski – vērtīgāki par miljoniem vērtām iekārtām izrādījās rokasgrāmatas kartona vāki, plastmasas maisiņi un zeķu pāris… Kabīnē gulēšanai vietas nepietika, pašā kuģī valdīja sals – pat ja izdevās aizmigt, ilgāk par divām trijām stundām tur izturēt nebija iespējams. Temperatūra kritās arī kabīnē. Ēdiens bija gandrīz sasalis, tualetes nedarbojās, sākās veselības problēmas. Visbīstamākā bija izelpotā gaisa mitruma nosēšanās uz aparatūras – vismazākais īssavienojums kuģi iznīcinātu. Tomēr lidojuma beigas bija veiksmīgas – 17. aprīlī pulksten 12.07 nolaižamā kabīne nosēdās Klusajā okeānā netālu no Samoa salas.
1911. gada 12. aprīlī 24 gadus vecais franču lidotājs firmas “Blériot” Anglijas aviācijas skolas galvenais instruktors Pjērs Priē ar lidmašīnu “Blériot XI” veica pirmo beznosēšanās lidojumu Londona–Parīze. Startējis Hendonā pie Londonas, viņš pēc trīs stundām un 58 minūtēm, ar vidējo ātrumu 101 kilometrs stundā veicis 402 kilometrus, nolaidās tukšā laukā aiz Parīzes robežas. Tā bija lieliska reklāma lidmašīnai, un, kad tajā pašā gadā karā pret Turciju itāļi veica aviācijas vēsturē pirmos militārās izlūkošanas lidojumus, viņi izmantoja šī tipa lidmašīnas.
Panākumu spārnots, Priē lūdza firmai “Blériot” palielināt viņam algu, taču saņēma atteikumu un to pameta. Priē mēģināja pats konstruēt lidmašīnu, bet vienīgais uzbūvētais eksemplārs P-1 avarēja izmēģinājuma lidojumā. Priē izdzīvoja un turpmāk pētīja iespējas lidmašīnu korpusu aizsargāt no korozijas. Pirmā pasaules kara laikā viņš brīvprātīgi iestājās armijā un nogādāja lidmašīnas no rūpnīcām uz piefrontes aerodromiem.
1895. gada 13. aprīlī savulaik vulkāna iznīcinātajā Pompejā arheologi atrada, kā to nokristīja avīzes, “antīku skopo bruņinieku”, kurš gulēja burtiski dārgumu kalna vidū – apkārt brīnišķīgas rokassprādzes, gredzeni, zelta ķēdes, 108 priekšmetu sudraba galda servīze (kausi, krūzes, šķīvji, karotes, pat sietiņi). Vairāk nekā tūkstoš zelta monētas ar neaprakstāmu numismātisko vērtību mirdzēja kā tikko kaltas, juvelierizstrādājumu izgatavotāju meistarība bija satriecoša.
Dārgumus paklusām pārdeva superbagātajai franču Rotšildu dzimtai. Kāds no ienesīgā darījuma locekļiem tomēr izpļāpājās, sacēlās pamatīgs skandāls, taču Itālijas varas iestādēm “rokas bija par īsām” – atgūt no valsts izvestos dārgumus tās nespēja. Beigu galā viss Pompeju bagātību krājums nonāca Parīzē, Luvras muzejā.
1865. gada 14. aprīļa rītā ASV prezidents Abrahams Linkolns pieņēma finanšu ministru Hjū Makkalahu. Tas ziņoja, ka naudas viltotāju dēļ valsts atrodas uz finansiāla kraha robežas un nepieciešams radīt speciālu struktūru, lai ar tiem cīnītos. Prezidents parakstīja attiecīgu rīkojumu, bet vakarā teātra izrādes laikā Džons Vilkss Būts viņu nāvīgi ievainoja. Linkolns mira, taču, finanšu ministram aktīvi rīkojoties, parakstītais dokuments sāka darboties. Jauno struktūru nosauca par Savienoto Valstu Slepeno dienestu – citu slepeno dienestu ASV vēl nebija.
Dienests darbojas joprojām (no 2003. gada – Nacionālās drošības ministrijas sastāvā) un bez sava sākuma uzdevuma nodrošina ASV prezidentu, viceprezidentu un eksprezidentu apsardzi. Viņu darbs gan ne vienmēr bijis sekmīgs – atentātos boja gājuši četri ASV prezidenti. Šodien ASV pastāv vairāki līdzīgi dienesti, ietekmīgākais ir 1908. gadā augošās noziedzības apkarošanai dibinātais Federālais izmeklēšanas birojs (FBI).
1949. gada 15. aprīlī piedzima Krievijas estrādes zvaigzne Alla Pugačova. Dziedātāja atzinusies, ka 10 gadu vecumā ticējusi – uz Zemi atsūtīta no debesīm. Visu viņa darīja uz pilnu klapi. Ja ticam leģendai, tad 1984. gada mačā par pasaules čempiona nosaukumu šahā dziedātāja sākumā “slimojusi” par Karpovu un reiz pustrijos naktī ieradusies viesnīcā apliecināt viņam savu atbalstu, bet šahists viesnīcā nenakšņojis. Sašutusi par klaju čempionāta reglamenta pārkāpšanu, Alla devusies uz viņa konkurenta Kasparova numuru un pamodinājusi to ar vārdiem: “Vairāk tā zaudēt nedrīkst!” Runājuši ilgi, Alla ieteikusi nokausēt pretinieku, 40 reizes spēlējot neizšķirti. Rezultāts ir zināms – Kasparovam trīs uzvaras, pieci zaudējumi un 40 neizšķirti, pēc tam maču kā pārāk ieilgušu pārtrauca.
1639. gada 16. aprīlī piektais no Lielajiem Mogoliem Šahdžahans, pārnesis savu galvaspilsētu no Agras uz Šahdžhanabadu (tagad – Indijas galvaspilsētas Deli rajons), uzsāka savas imperatora rezidences – Sarkanā forta – celtniecību. Darbi noslēdzās 1648. gadā.
Sarkanā smilšakmens fortam ir neregulāra astoņstūra forma, tā izmēri – apmēram 900×550 metru. Cietokšņa iekšienē bija sešas greznas ēkas, daļa no tām iznīcinātas, pārējās iekārtoti muzeji. Vienā no pilīm virs ieejas arkas privāto audienču zālē senais meistars marmorā iegrieza vārdus: “Ja kaut kur uz Zemes ir paradīze, tad tā ir šeit un tikai šeit!” Pasaulslaveno Tadžmahalu, Šahdžahana mīļotās sievas mauzoleju, uzbūvēja tajā pašā laikā, un daudzi uzskata, ka abu kompleksu “galvenais arhitekts” vai vismaz ideju ģenerators bijis pats valdnieks.
1875. gada 17. aprīlī, spēlējot biljardu Džabalpurā (Indijā) izvietotā britu koloniālā korpusa virsnieku ēdamistabā, pulkvedis Nevils Čemberlens izdomāja sarežģītāku biljarda variantu – snūkeru (vārda izcelsme neskaidra, militārā žargonā tā dēvēja pirmā dienesta gada kadetus). Uzvaru spēlē nodrošina gan kijas pārvaldīšana, gan pareizi izvēlēta stratēģija un manipulēšana ar dažādu krāsu bumbiņām. Spēle kļuva populāra “Indijas britu” vidū, pēc desmit gadiem tā iekaroja metropoli. 1891. gadā saskaņoja un pieņēma punktu skaitīšanas noteikumus, 1927. gadā notika pirmais pasaules čempionāts profesionāļiem. Kopš 1976. gada tas risinās Šefīldā (Anglijā).
Snūkerā sacenšas divi spēlētāji, otrais spēli uzsāk pēc pretinieka kļūdas; pēc viņa kļūdas spēli atsāk pirmais. Uzsākot savu gājienu, vispirms lūzā jāiesit sarkanā bumba, tad krāsainā (katrai – noteikts punktu skaits), tad atkal sarkanā utt. Kamēr galdā ir sarkanās bumbas, krāsainās pēc iesišanas atliek vietās; ja visas sarkanās iesistas, krāsainās jāiesit noteiktā kārtībā. Uzvar spēlētājs, kurš ieguvis vairāk punktu.
