Bez apspriešanās ar sievu viņš ir pieņēmis lēmumu. Zviedru krasts taču ir tepat aiz Baltijas jūras, tikpat kā izstieptas rokas attālumā. Tas varētu būt laulības atvaļinājums.
32.
Bez apspriešanās ar sievu viņš ir pieņēmis lēmumu. Zviedru krasts taču ir tepat aiz Baltijas jūras, tikpat kā izstieptas rokas attālumā. Tas varētu būt laulības atvaļinājums.
“Tu mani nemīli! Tu esi tik nejauks, lemdams viens tik nopietnu jautājumu, tu esi egoists!” Ilga plosās un raud, taču viņas pārmetumi cerēto rezultātu nedod: Jura lēmums ir negrozāms. Viņš galu galā esot ģimenes galva, kam saprātīgi jādomā par nākotni un jāpieņem svarīgākie lēmumi.
“Varbūt tā izjuks pat mūsu ģimene?” Ilga nerimstas.
“Ja jau tas tā izrādīsies, tad nekas nav bijis nopietni. Mūsu jūtas tieši ar atšķirtību ir jāpierāda. Mēs viens ar otru esam pārsātinājušies, tāpēc mums nekas nesanāk. Esmu izlēmies, varbūt tas tev tagad liekas cietsirdīgi, taču un tu pati vēlāk atzīsi, ka esmu rīkojies pareizi. Nesaprašanās vīrusam, kas iemājojies mūsu sirdīs, tās var būt vienīgās zāles.”
Vēlāk viņi salabst, drīz tuvojas Jura aizbraukšanas diena, tik daudz vēl kārtojams vīzas saņemšanā, jāpabeidz iesāktie darbi tehnikumā. Juri mājās redz reti.
Pirms šķiršanās samīlējis sievu tikpat aizrautīgi kā agrāk un panācis viņas sapratni par brauciena nozīmīgumu, Juris aizbrauc. Ilga galu galā nomierinās: varbūt tas arī ir pareizi, ka tieši tā jāatsien šis mezgls, kas pēdējā laikā neciešami žņaudzis abu attiecības. Vēl viss var vērsties uz labu. Juris tiešām viņu mīl, un viņiem ir iestājusies tikai maza laulības krīze, kura var piemeklēt jebkuru ģimeni.
12. Visi gali ūdenī
Dzidra jau labu laiku jūtas kā profesionāla pārdevēja: ātri pieņem atvesto preci, cenas zina no galvas, vairs nesamulst, mainot naudu, orientējas preču klāstā. Pircējs vairs nevar viņu aptīt ap pirkstu, kā tas reizēm gadījās sākumā, naudu mainot.
Nekādi incidenti pēc Mežaiņa vizītes vairāk nav bijuši, tomēr ik reizes, kad aizbrauc inkasents Imants ar naudu un veikala kasē paliek tikai neliela maiņas nauda, viņa uzelpo. Prātā jaucas dažādie avīžu ziņojumi par veikalu aplaupīšanas gadījumiem un pat slepkavībām. Dzidra ir prātā atstrādājusi dažādas viltības un ir gādāts, lai uzbrukuma gadījumā laupītājiem ķēriens nebūtu liels.
Nomales veikalā vispār lielas naudas nemaz neapgrozās. Iespējas palutināt pensionāra vai kāda gadījumu darba strādnieka vēderu ir visai ierobežotas. Pārdevēja sava veikaliņa plauktā parasti liek tikai pieprasītās un lētās preces. Pat vesels maizes klaips bieži zemās pirktspējas dēļ jāgriež uz pusēm vai pat uz ceturtdaļu, no konfektēm jānosver bieži tikai dažas krāšņās un dārgās, kas iekārojušās bērna acīm. Pati, zemniece daudzus gadus būdama, viņa ir izbaudijusi arī nabadzību un sev bieži iestāstījusi, ka laba arī maizes garoziņa, ko badīgajam vēderam piedāvāt.
Dzidra jau labi pazīst savus pircējus un zina arī viņu maciņu biezumu. Pēdējā laikā pircēju pulkam ir pievienojies kāds, viņasprāt, interesants vīrietis spēka gados. Šī klienta pirkumi ir lielāki nekā vairumam vietējo. Parasti viņš ierodas īsi pirms veikala slēgšanas, labā noskaņojumā, nesteidzīgi izvēlas pirkumus, aizvien atrodot, ko patīkamu pateikt arī pārdevējai. Viņi ir arī iepazinušies. Vitauts Līkums – tāds ir viņa godavārds. Kur strādā un kāpēc ieradies Šanhajā, Dzidra neprasa, jo kāda gan viņai daļa. Kā pircējs viņš ir izdevīgs,- bieži pērk dārgo “Muižkunga” desu, saldskābmaizi, dārgo sieru, bet nekad alu un cigaretes.
Kādu dienu, kad klāt veikala slēgšana un atkal Līkuma kungs klāt, viņš lūdz pārdevējai padomu, kādas konfektes Dzidra ieteiktu priekš dāmas, kas viņam ļoti simpatizējot.
“Varu ieteikt brīnišķīgo “Rafaelo”. Skaists iepakojums. Ekskluzīvas, kā tagad saka, konfektes.”
“Ja atzīstat tās par labām, pirkšu!”
Apkalpojusi Līkumu, Dzidra pievēršas nākamajam pircējam.
Tā ir sešus septiņus gadus veca sīka meitenīte Liesma no pretējās mājas.
